Interesanti, ko dara Latvijas skolu vecuma zēni? Kā pašvaldības apkalpo viņu intereses? Šādi jautājumi rodas, ielūkojoties pašvaldību finansēto interešu pulciņu piedāvājumā, kur acīmredzami «dzīvojas» vienas meitenes. Dejo, dzied, spēlē teātri, zīmē, glezno utt. Proporcija, piemēram, Rīgas Skolēni pilī ir 2409 meitenes pret 971 zēnu, Dobelē interešu pulciņos - 166 pret 86. Vai meitenes ir vismaz divas reizes aktīvākas? Drīzāk gan stāsts ir par zēnu interešu diskrimināciju, kas valsts ekonomikas līmenī rezultējas daudz piesauktajos trūkstošajos inženieros, bet Latvijas ģimenēs - sieviešu gaudās par to, cik nevaroši un tizli ir Latvijas vīrieši.
Ko saka paši pulciņu organizētāji? «Nav jau tik ļauni. Mums ir dambretes pulciņš,» norāda Dobelē, piebilstot, ka zēni jau nākot arī uz zīmēšanu un piedaloties dejošanā. Jā, Latvija ir kā piedēta ar mūzikas un mākslas skolām, un zēniem atliek dauzīt bumbu sporta skolās, kas arī nav slikti. Vai kāds novads ir aizdomājies, piemēram, par datorskolu, kur skolēni pēc stundām varētu ne vien sēdēt draugos un pačatot, bet «kustināt smadzenes» un paši mēģināt programmēt kaut ko savu, tā cīnoties arī pret dziļi iesakņoto stereotipu, ka cipari un skaitļi ir kā zobu sāpes, ar kurām jau pietiek mocīties skolā. Kāpēc nav motorskolu vai kokapstrādes skolu, jo sevišķi Latvijā, kur mežs ir aiz katras pilsētas robežām? Bet tajā paša laikā Rīgas Skolēnu pilī ir jogas pulciņš, kuru, protams, apmeklē meitenes, un pilsēta maksā par pedagogu tālākizglītību Indijā vai Tibetā.
Tiesa, šai problēmai saknes ir daudz dziļākas, un tās meklējamas pedagoģijā šobrīd valdošajā matriarhātā. Nav tehniskās jaunrades pulciņu zēniem, jo nav jau kas māca, saka Dobelē. Turklāt ne jau pulciņos vien trūkst vīriešu roku. Mūsdienās bērns var iziet visu skolu ciklu, sākot ar pamatskolu (arī bērnudārzu) un beidzot ar vidusskolu, un kā vienīgo vīrieti savā ceļā sastapt vienīgi sporta vai amatu mācības skolotāju. Ja vēl puiku audzina vientuļā māte, tad tādi arī tie vīrieši izaug - pa dzīvi «dejojoši» un «dziedoši». Nevarētu arī teikt, ka situācija mainās vai uzlabojas: jauno pedagogu izlaidumos aizvien pārsvarā redzamas kleitas un svārki.
Pedagoģijā vajag vairāk vīriešu, un valstij būtu jādomā, kā cīnīties ar šo draudīgo nelīdzsvarotību. Ja jau citās valstīs var ieviest sieviešu kvotas parlamentos un vadošajos amatos, tad varbūt te ir jāievieš vīriešu kvotas uz valsts budžeta vietām augstskolās, kur top jaunie skolotāji. Arī pašvaldībām tomēr vairāk vajadzētu rūpēties ne vien par meiteņu, bet arī zēnu interesēm, atceroties, ka viņi ir mūsu nākamie vīrieši un mūsu meitu vīri.