1. Tas, ka pensiju indeksācija kļūst par partiju pozicionēšanās un politiskās retorikas rīku, nepārsteidz: tā ir politikas prakse (diemžēl) arī citās valstīs (skat. ugunīgās diskusijas par sociālo budžetu kaut ASV). Tas, kas nepatīkami izbrīna, ir vieglums, ar kādu politiķi žonglē starp dažādām izdevumu pozīcijām. Indeksēt var, jo būšot pārpalikums bezdarba pabalstu sadaļā. Ģimenes pabalstu var turpināt maksāt līdzšinējā apmērā, jo var taču pasmelties no neparedzētu izdevumu sadaļas. No tās var ņemt arī finansiālo disciplīnu neievērojusī veselības aprūpe. Respektīvi, problēma nevis tiek risināta vai nu atsakoties no dāsnuma, vai arī to nodrošinot ar principiāli jauniem ieņēmumu avotiem, bet pārliekot to pašu naudu no vienas kabatas otrā. Tā ir žonglēšana, nevis reforma. Otrām kārtām aplama liekas selektīvā strīdiņu tēmu izvēle. Nu spalvas iet pa gaisu saistībā ar pensiju indeksāciju, nobīdot aizkulisēs jautājumu par piemaksām par stāžu, kas, cik saprotams, ir jāatrisina tikpat steidzīgi. Jautājums par pensionēšanas vecuma paaugstināšanu kaut kā noklusis. Vienlaikus notiek tēmu jaukšana: ekspertus, kuri runā par pensiju sistēmas ilgtspējas trūkumu, apsauc kā panikas cēlājus, un viņu vēsti norok, pamanoties to kaut kā iztēlot kā vērstu pret tieši šodienas pensionāriem. Citiem vārdiem sakot, ekspertus, kuri runā par pašreiz strādājošo pensiju niecīgumu, kušina, lai gan neviens jau nevēršas pret, tēlaini izsakoties, septiņdesmitgadīgu kundzi Tukumā.
Atliek cerēt, ka šāds diskusiju (ne)stils ir gaidāmo vēlēšanu sekas, nevis apliecinājums, ka politiķi vispār nezina, ko darīt.
Bērziņš «apbružājas»
2. Jaunais Valsts prezidents sāk praksē pārliecināties, ka amats uzliek saistības un ierobežojumus: to, ko viņš varēja paust kā parlamenta deputāts, nu sabiedrība tulko citādi. Atlika Bērziņam ieminēties, ka ar Latvijas cittautiešiem viņš gatavs runāt krievu valodā, jo svarīgāk esot, lai sarunu biedrs saprot, krieviski iznākošie mediji pavēstīja, ka prezidents stiprinās krievu valodas lomu Latvijā. Vēl jocīgāk izskatījās Bērziņa apdomīgās šaubas, vai Latvija finansiāli var atļauties dalību dārgos enerģētikas projektos, dažas dienas vēlāk gan sekoja apliecinājums, ka piedalīties tomēr vajag. Tomēr kopumā šādas kļūmes nav bijušas ar tālejošām sekām, tādēļ nepatīkamāku iespaidu atstāj Bērziņa dzimtās partijas biedru mēģinājumi valsts pirmo amatpersonu cenzēt. Kad prezidents atzina, ka smagos noziegumos apsūdzētai personai nevajadzētu pretendēt uz premjera posteni, ZZS vadība steidza uzmesties par skaidrotājiem un apgalvoja, ka Bērziņš nepareizi saprasts. Jācer, ka ZZS apradīs ar domu, ka prezidentam ir tiesības uz savu viedokli.
Vēl prezidentam var ieteikt paturēt prātā, ka iniciatīvām - it īpaši, ja tās ir pietiekami radikālas, - ir jāsagatavo augsne. Proti, ja Bērziņš intervijas laikā šauj laukā savu pārliecību, ka jauniešiem vidusskolas solos jāsēž par gadu mazāk, sabiedrības reakcija ir citāda, nekā ja viņš būtu vispirms šo ideju aprobējis caur līdzīgi domājošiem ekspertiem, nevis startējis ar nedaudz vīzdegunīgo «mana pārliecība ir...», kas provocē uz kašķīgu jautājumu, kāpēc eksbaņķieris sevi uzskata par speciālistu izglītībā. Tomēr arī šāds spontānums nav nekas traks un nelabojams.
Kur ir mūsu sviests un bekons?
3. Tā kā iedzīvotāju ienākumi nepalielinās, arī «viencipara» inflācija kļūst sāpīga tēma. Pagājušajā nedēļā Latvijas Banka paziņoja, ka paaugstina šā gada inflācijas prognozi no sākotnējiem 2,7% uz 4,7%, kas vairs nav tālu no 5% līmeņa. Iemesli it kā zināmi: nodokļu likmju kāpums, bet galvenokārt no Latvijas neatkarīgi faktori - energoresursu cenu paaugstināšanās. Tomēr pārdomas raisa fakts, ka brangu impulsu cenu kāpumam dod arī pārtikas produkti. Protams, vietējie ražotāji var pamatoti norādīt, ka viņi nevar izvairīties no izmaksu kāpuma, kas atspoguļojas cenā. Tomēr tas neatceļ pretrunu starp mūsu ambīcijām par Latviju kā kārtīgu lauksaimnieku zemi un teicamas pārtikas ražotāju («to jau nu mēs gan mākam») un realitāti, ka pārtikas produktu importam ir tik liela vieta mūsu patēriņā.