Perifēriju par centru!

Bērni bija sajūsmā par akmentiņiem, ar ko nobērta piekraste, jo ir vecums, kad nav nekā jaukāka, kā mētāt akmeņus ūdenī. Mājup dodoties, spriedām, ka varbūt arī labi, ka Daugavas krasts nav nosēts ar restorāniem, restorānlaivām, baržām un tā tālāk, kā tas redzēts citās pilsētās, kuras šķērso upes. Varbūt arī labi, ka Daugavas krasts nav milzīga tūrisma un ēdināšanas iela. Restorānā ievērojām arī to, ka rīdzinieki tur ar prieku ved Rīgas viesus. Bet kas tūristu acīs būtu Rīgas īpašā pazīme, pievilcības faktors? Daudz diskutēts un neatbildēts jautājums. Tēmu aktualizēja arī jaunā Rīgas vadītāja paustās vīzijas par to, ka pilsētai jābūt tūristu pilnai - «piemēram, tu aizbrauc uz [..] Prāgu un redzi, ka nevar normāli paiet pa ielu, tur viss ir pārpildīts ar tūristiem. Es gribu, lai [..] tāpat būtu Vecrīgā» (_Rīgas Laiks_, augusts 2009). Par to, ka mums būs mazā Lasvegasa. Un tajā pašā laikā - nespēja īsti atbildēt uz to, kā šādā vīzijā jutīsies paši rīdzinieki. Par to pašu Prāgu ir dzirdēts, ka tajā atvērti restorāni, kur ieeja tikai vietējiem, kas noguruši no pārlieku lielās tūristu masas. Tātad - ko mēs varam piedāvāt tūristiem, paši nejūtoties slikti? Viens ir tas, ka daudzi Rīgas viesi ir atzinuši - te ir jauki, bet vairāk par divām dienām nav ko darīt. Rīga, protams, ir unikāla un ļoti skaista - Vecrīgas siluets, jūgendstils, koka arhitektūra, taču šeit nav tādas objektu daudzveidības, kas liktu palikt uz nedēļu, piemēram, muzejs ar unikālu kolekciju, zinātnes un tehnoloģiju parks, konferenču un atpūtas centri. Rīga ir maza, mazs ir skaists, bet ar to laikam nepietiek. Bet varbūt tieši to vajag izmantot? Ideja pavisam vienkārša - Rīgas pievienotā vērtība ir Latvija. Rīga ir centrs, bet tas aizved uz perifēriju. Taču kāpēc ne otrādi? Rīga ir kā _hubs_, kurā saplūst informācija, lietotāji un rodas idejas nākamajiem gājieniem. Un tie ved ārpus centra. Veidiju Latvijas zaļo karti, kur būtu atainota Latvijas dabas bagātība un dažādas videi draudzīgas vietas un projekti. Iespējams, kāds viesis varētu būt vīlies, ieraugot to, ko mēs saucam par klintīm un kalniem, jo, spriežot pēc tūrisma kartēm, Latvija ir īsta augstieņu zeme. Bet, ja piedāvātu pāris dienas vides veselības saimniecībā, iepazīstot dziednieciskos augus un lauku dzīves ritmu, makšķerēšanu Daugavas lokos ar brokastīm pie īstiem latgaliešiem, pārgājienu gar jūras krastu vientulīgajā Kurzemes jūrmalā, tūri pa Latvijas mazajām, spoku apsēstajām muižiņām? To, kas patīk un sagādā prieku mums pašiem. Pēc tam var atgriezties Rīgā un aiziet garšīgi paēst, kaut vai uz to pašu jau sākumā pieminēto restorānu.