Klauni slimnīcā. Kāpēc?
Kāpēc gan ne? Pediatrijā klaunu terapija aizpilda nopietnu plaisu. Ārsti zina, kā ārstēt mazos pacientus, kādus medikamentus lietot un procedūras veikt, bet mēs varam panākt, lai bērns ar ārstu sadarbojas, lai piedalās ārstēšanās procesā. Rezultātā bērns sevī atrod spēku un vēlmi būt veselam. Ne ārsti, ne medmāsas to nedara. Ikviens medicīnā zina, ka zāles tik labi neiedarbosies, ja pacients nevēlēsies būt vesels. Ja bērns vēlēsies būt vesels, uzlabojumi būs jau pēc pirmās sīrupa karotes. Klauni slimnīcā ir, lai aizpildītu šo plaisu.
Mēs ticam, ka saslimšanas ir ne tikai fiziskas problēmas, bet vienmēr arī psiholoģiskas. Un tas savā ziņā ir šķērslis, lai atveseļotos. Klauns ir teātra tēls, kuram piemīt liels entuziasms un pozitīvs skats uz dzīvi, tāpēc tā ir laba kombinācija priekš medicīnas un zinātnes.
Dakteri klauni izmanto smieklu terapiju? Ar smiekliem var ārstēt?
Labākā medicīna ir smiekli. To neizgudroja klauni, visi tā saka. Kad tu smejies, pat ja tev nav kājas, tavā dzīvē viss ir kārtībā. Bet, ja tu nesmejies, pat tad, ja tu esi bagāts un vesels, dzīvē kaut kā pietrūkst. Tāpēc smiekli ir lieliska medicīna. Tomēr klauni dod vairāk, ne tikai iemeslu smieties. Klauni iestājas par komunikāciju, radošumu. Visi var būt klauni. Tātad ne tikai smiekli ir labākā medicīna, bet arī komunikācija starp cilvēkiem. Nereti mēs ieejam palātā, kur ir vairāki bērni, bet viņi savā starpā nesarunājas. Cilvēki pēc pārdzīvotām traumām, piemēram, slimības un atrašanās slimnīcā, mēdz noslēgties, un no šī stāvokļa ir grūti izkļūt. Klauni šajā gadījumā ir perfekti mākslinieki, lai panāktu, ka bērni savā starpā sarunājas. Rezultātā viņi var palīdzēt viens otram veseļoties.
Tātad tā savā ziņā ir alternatīva ārstēšana?
Priekš mums tā ir galvenā ārstēšana. Bet mēs ticam, ka ir iespējama cieša sadarbība ar ārstiem. To var saukt arī par alternatīvo medicīnu, bet es labāk priekšroku dodu uzskatam, ka mūsu metodes papildina ierasto medicīnu, kad runa ir par bērniem. Jo, ja bērns neizprot ārstēšanu, viņš arī nevēlas sadarboties ar ārstu.
Cik izplatīta medicīnas klaunāde ir pasaulē?
Es nāku no Izraēlas, tagad esmu Latvijā. Pēdējos gados ar klaunu grupām esmu bijis Brazīlijā, ASV, Kanādā, Francijā, Itālijā, Krievijā, Vācijā un daudzās citās Eiropas valstīs. Lai kur es skatītos, es redzu jaunus medicīnas klaunu projektus. Šī prakse ir ļoti izplatīta. Tomēr joprojām ir daudz darba, īpaši Āfrikā un Tālajos Austrumos. Jāņem gan vērā, ka tur ir cita kultūra.
Vai visās valstīs dakteru klaunu pieeja ir vienāda? Kā darbu ietekmē tieši šīs kultūras atšķirības?
Kultūras atšķirībām ir liela nozīme. Līdz ar to arī klaunu grupas ir atšķirīgas. Lai gan bērnu uzvedība ir līdzīga visās pasaules malās, tomēr atšķiras vecāku komunikācija ar bērniem, vecāku sadarbība ar citiem pieaugušajiem, ārstu pieeja pacientiem. Kultūras atšķirības ietekmē klaunu pieeju, līdz ar to arī pašas klaunu programmas ir izstrādātas, piemērojot tās konkrētajai videi. Piemēram, Latvijā Bērnu slimnīca ir ļoti klusa un organizēta. Visas durvis ir aizvērtas, un, ja es vēlos iekļūt kādā palātā, tās ir jāatver un, ejot prom, atkal jāaizver. Izraēlā slimnīcas ir citādas. Izskatās tāpat, bet dinamika un atmosfēra ir citāda. Durvis ir atvērtas, visi staigā iekšā un ārā no palātas, skaļi sarunājas. Tur klaunu pieeja ir atšķirīga. Tomēr pati būtība nemainās. Mēs nenākam un nesakām, ka zinām labāk. Mēs pie bērna nākam vienkārši kā klauni ar uzstādījumu, ka arī mūsu dzīve nav perfekta, bet kopā mēs varam palīdzēt viens otram. Šī pieeja ir vienāda visur.
Es arī uzskatu, ka klaunam nevajag vienmēr pakļauties noteikumiem un uzvesties kā visiem citiem. Klauns ir brīvs un radošs gars. Līdz ar to daļēji ir jāievēro kultūras atšķirības un noteikumi, bet jābūt arī individualitātei. Citādi mēs būtu kā visi citi.
Kā Jūs tiekat galā ar to, ka dažiem bērniem ir bail no klauniem?
Daži bērni baidās no putniem, citi no mašīnām. Bailes ir dabisks instinkts. Bet es neesmu pārliecināts, ka bērniem ir tik ļoti bail no klauniem, kā vecāki to uztver. Piemēram, bērns ir uzaudzis stingrā gaisotnē, kur mācīts, ka jāuzvedas ir tāpat kā citiem, jābūt pieklājīgam, jāievēro noteikumi. Nepārprotiet, tas, protams, ir labi, bet, ja tas ir bijis pārāk daudz, tad fakts, ka klauns ir citāds un uzvedas atšķirīgi, var būt biedējošs. Šajā gadījumā bērnam nav bail no klauna, bet no pārmaiņām un atšķirīgā.
Es topošajiem klauniem mācu, ka ir jābūt ļoti uzmanīgiem un jāvēro situācija, lai atrastu veidu, kā arī šādos gadījumos ar bērnu spēlēties. Piemēram, šodien, kad iegājām palātā, bērns bija tik ļoti no mums nobijies, ka palīda zem gultas. Viņa māte sāka mums skaidrot, ka bērnam ir bail no klauniem un lūdza mūs doties prom. Mēs, protams, respektējām viņas lūgumu, bet pirms došanās prom pamēģinājām jocīgās balsīs atvadīties. Un bērns izlīda no gultapakšas. Viņam tā bija zīme, ka mēs ejam prom un atkal būs droši, līdz ar to arī viņš sāka spēlēties un atdarināt mūsu rīcību. Rezultātā mēs palikām tur vēl desmit minūšu. Bērnam viss ir spēle. Līdz ar to mums būtu jājautā īstais jautājums - kāpēc pieaugušajiem ir bail no klauniem?
Es ievēroju, ka Jūs arī neizskatāties kā klauni cirkā. Jā, ir sarkanais deguns, bet nav spilgtas kosmētikas. Kāpēc?
Kosmētikas uzdevums ir pastiprināt klauna izteiksmi no attāluma. Klaunam cirka izrādē ir viens uzdevums - viņš skatītāju priekšā ir skumjš vai priecīgs, dusmīgs vai noraizējies. Meikaps nemainās. Bet mūsu, dakteru klaunu, uzdevums ir būt dažādiem un būt tuvu mazajam pacientam, un būt vienā līmenī ar bērnu. Ir jāparāda, ka mēs esam cilvēki, nevis fantastikas tēli. Savukārt sarkanais deguns nav kosmētika. Tā ir maska. Uzliekot sarkano degunu, citi zina, ka es šobrīd tēloju.
Vai ir zinātniski pierādījumi, ka klaunu terapija ir tiešām efektīva?
Jā. Lai ārsti un citi medicīnas darbinieki mūs pieņemtu, mums ir nepieciešami zinātniski pierādījumi. Līdz ar to daudz laika mēs ieguldām pētījumos. Patlaban Izraēlā ir vairāk nekā 15 zinātnisko pētījumu, ko ir izstrādājuši ārsti kopā ar klauniem. Tajos tiek pārbaudīts, kā konkrēto procedūru un izvēlēto ārstēšanas metodi ietekmē medicīnas klauna klātbūtne. Piemēram, šobrīd tiek veikts pētījums par laiku pirms un pēc operācijas, ja bērnam klāt ir medicīnas klauns. Pētījuma rezultāti rāda, ka klauna klātbūtne bērnam mazina uztraukumu un bailes, līdz ar to anestēzijas medikamentus var lietot mazākās devās. Tāpat arī pēc operācijas bērns var agrāk doties mājās, tā ietaupot medicīnas personāla laiku, medikamentus un izmaksas, kas rodas, uzturoties slimnīcā.
Tāpat pierādījumus var redzēt arī cilvēki no malas. Mēs visi zinām, kāda ir atmosfēra bērnu slimnīcā. Tā ir ļoti skumja un smaga, bet bērni tādi nav pat tad, ja ir ļoti slimi. Viņi smejas, dejo un spēlējas. Līdz ar to reizēs, kad slimnīcā ir dakteris klauns, būtiski mainās atmosfēra. Es ceru, ka nākotnē šī sadarbība ar medicīnas personālu tikai pastiprināsies.