Zviedrijā ciemos nenāk Ziemassvētku vecītis, bet rūķītis. «Zviedri pavisam nopietni tic rūķiem un troļļiem. Pie māju sliekšņiem vai uz balkona tiek noliktas mazas bļodiņas ar rīsu putru rūķītim,» skaidro Sandra. Rūķītim iznēsāt dāvanas palīgā nāk viņa sieviņa - rūķtantiņa jeb rūķenīte. Līdzīgi kā mūsu budēļi, pie zviedru bērniem dažkārt ierodas buciņš. Visbiežāk tas, protams, ir kāds no vecākiem, kas pārģērbies. Tas purina bārdiņu, tincina bērnus, vai kāds nav pelnījis arī žagaru. 24. decembra vakarā sapulcējas ģimene. Latvijā ierasts, ka izrotāto eglīti novieto telpas stūrī, bet zviedri to liek plāna vidū. Sandra stāsta, ka Ziemassvētki asociējas ar zviedru galdu - tas ir uzklāts visu dienu. Obligāti ēd cūkgaļas cepeti ar kartupeļiem. 25. decembra rītā, zvārgulīšiem skanot, kamanās brauca uz baznīcu. Tā bijis senāk, bet tagad zviedri pārsvarā uz baznīcu vairs neiet. Kā uzskata S. Veinberga, ir viena dumja tradīcija. Ziemassvētkos no pulksten 16 televīzijā visi sāk skatīties Disneja multiplikācijas filmas. Šī tradīcija sākusies pēc Otrā pasaules kara. «Manuprāt, aizsākums ir prozaisks, lai vecāki pa to laiku paspētu izdarīt savus darbus,» secina mediju speciāliste.
Pie zviedru bērniem ierodas buciņš
«Zviedrijā godina saulgriežus, svētkus svin pagāniskāk un mazāk saista ar Kristus dzimšanas dienu. Televīzijā sestdienās un svētdienās rāda saulīti, kad tā ceļas un guļas, skaita dienas līdz saulgriežiem,» stāsta žurnāliste Sandra Veinberga. Pirms Ziemassvētkiem mājās vāra rīsu putru, tajā meklē mandeli, kurš atrod, tam gaidāma laime.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.