Tā Kristaps Ģelzis stāsta portālā arterritory.com par savu dalību šī gada pasaulē senākajā un, šķiet, joprojām prestižākajā mākslas skatē - Venēcijas biennālē.
Diena sazvanīja Kristapu mūžīgi slīkstošajā pilsētā dienu pirms grand opening - lielā atklāšanas pasākuma. Ģelža ekspozīciju sauc Mākslīgais miers (laikmetīgā ainava).
Vai tu gribi būt pasaulslavens mākslinieks?
Diez vai. Tas būtu par grūtu. Šausmīgi daudz enerģijas jāpatērē, lai par sevi visu laiku atgādinātu. Negribu tādu amoka skrējienu - nepaliek laika pārdomām, kāpēc tu vispār dzīvo. Bet vispār jau sajūta forša, ir milzīgs sagurums, jo viss padarīts veiksmīgi, neveiksmes vēl nav ieraugāmas.
Tātad tu esi apmierināts?
Nē, mierīgs.
Kurā vietā atrodas Latvijas paviljons?
Ja skatās no dzelzceļa stacijas uz Sv. Marka laukuma pusi vai iet pa Strada Nova, tad pāris šķērsieliņu no galvenās tūristu burzmas takas, tā ka vieta ir ļoti laba un smuka. Viegli atrast, skats uz Sanmikēles kapsētas saliņu, četrstāvu palaco.
Tev un taviem darbiem pieder četrstāvu pils?!
Nē, nē, galerija Palazzo Albrizzi ir pirmajā stāvā, otrajā stāvā arī ir galerijas telpas, abos augšējos dzīvo cilvēki.
Ja salīdzina ar citu Latvijas mākslinieku izstādīšanās vietām iepriekšējās biennālēs, šī patiešām izklausās ērti pieejama
Man ir grūti salīdzināt, jo es ne reizi šajos 20 gados neesmu redzējis tos Latvijas «paviljonus».
Tu neesi bijis Venēcijā?
Nē, esmu bijis. Neesmu redzējis latviešu mākslu šeit. Nu un?
Kas būs redzams tavā izstādē?
Bildēs būs glezniecība (smejas).
Un kas tajā glezniecībā būs redzams?
Piecas bildes, kas uzgleznotas piecās diennaktīs, jo 10 dienas mēs pārbūvējām pašu galerijas telpu. Tas bija konceptuāls uzstādījums. Var teikt, ka Latvija Venēcijas biennālei par godu vienā galerijā uztaisīja remontu. Perfektu remontu.
Labi, es tomēr par tām bildēm…
Tur ir redzama daba. Lielformāta plenēra glezniecība, tā laikam to sauc akadēmiski. Piecas milzīgas gleznas plūdināšanas tehnikā. Viena 9 x 2, divas 7 x 2 un divas 3 x 2 metru izmērā. Tādas ļoti lielas gleznas. Bet sižetiski tur nekā nav.
Vai tad daba jau pati nav sižets, nu labi - sajūta?
Ar dabu ir dīvaini. Es varu redzēt dabu, stāvot Rīgas dzīvoklī un veroties laukā pa logu. Dabu varu redzēt, skatoties Venēcijas kanāla ūdenī. Šoreiz zemapziņa diktēja to Venēcijas kolorītu, jo tas ir kaut kas unikāls. Nebūs nekādas latviskās krāsu īdēšanas. Tā ka manās dabās krāsa būs pirmajā vietā, kolors būs pati galvenā gleznu vērtība. Tā būs tāda gleznieciska dabas scenogrāfija galerijas telpās.
Vēlu no sirds tev veiksmi!
Hallo, hallo, vairs nedzirdu…