Vakar Rīgas Geto muzejā pieminēja vairāk nekā 16 000 ebreju bērnu, kuri gāja bojā Latvijas teritorijā holokausta laikā. Plašāk aprakstīt šo tēmu un piemiņas pasākumu būtu liekas mutes virināšana par kaut ko tādu, par ko labāk paklusēt. Dažādu tautību cilvēki nāca; kurš vēlējās, varēja piedalīties bojā gājušo vārdu lasīšanas rituālā.
Līdz ar to divas piezīmes par pašu muzeju. Pirmā. Laikā, kad esam savstarpēji savilkuši tik daudz robežšķirtņu, šis muzejs ir vieta, ar kuru Latvijā dzīvojošie var lepoties kā ar saprāta un kopīgā, nevis pretstatošā izpausmi. Plauktos vieta ir ne tikai publikācijām par holokaustu, bet izziņas materiāliem par Latvijas brīvības cīņu (1918.-1920.) piemiņas vietām, Rīgā dzimušo britu domātāju Jesaju Berlinu un ebreju kultūru vispār. Tā ir vieta, kur netiek praktizēta «birku» karināšana, kas dara ērcīgus gana daudzus latviešus.
Otrā. Ja mēs esam vienisprātis, ka šādas vietas Latvijā ir nepieciešamas, jautājums ir, kā tādu pastāvēšanu nodrošināt, atbalstot kopienas aktīvistu pūliņus, kuriem ir savas objektīvas robežas. Un te nu Latvijas politiskajai elitei, kura - neņemos spriest, cik patiesi - regulāri deklarē atbalstu holokausta piemiņas saglabāšanai, ir iespēja darbos šo atbalstu pierādīt.
Šā gada 24. septembrī Saeima konceptuāli pirmajā lasījumā atbalstīja likumprojektus, kas saistīti ar ebreju īpašumu restitūciju. Neatstāstīšu dažādos argumentus «par» un «pret» īpašumu atdošanai, tomēr, cik saprotu, viens no iemesliem skeptiskajai attieksmei ir arī neskaidrība par to, cik visu Latvijas ebreju kopienu pārstāvoša ir Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome, kādas ir tās līderu attiecības ar dažām koalīcijas partijām un ko tā ar saņemtajiem īpašumiem darīs tālāk. Tikai pašas kopienas (un tā ir plašāka par padomes pārstāvēto) ziņā ir spriest, kurš ko pārstāv, tomēr, manuprāt, ir iespējams Latvijas sabiedrībai kopumā saprotams risinājums. Proti, likumprojektos tālākos lasījumos veicot grozījumus, kas skaidri paredzētu, ka daļa no iespējamiem ieņēmumiem, ko veidos atdotie īpašumi, novirzāmi Rīgas Geto un Latvijas holokausta muzeja darbības atbalstam. Citiem vārdiem sakot, mums katram var būt dažādi viedokļi par restitūciju, šī procesa virzītājiem Latvijā un ārzemēs, tomēr man grūti iedomāties argumentus, kādēļ - ja restitūcija notiek - ieguvējs no tās nevarētu būt piemiņas vieta, kas līdz šim nav pretendējusi uz savu izdevumu segšanu no valsts vai pašvaldības budžeta. Šķiet, tas būtu saprotams mērķis arī tiem, kuri par ebreju kopienu un vēsturi neinteresējas, bet kuri kaut instinktīvi apzinās cilvēku masveida slepkavošanas traģiskumu.