Kā nonācāt pie tēmas?
Grāmata rakstīta trīs gadus. Plus viss mūžs. Karodznieki man pierakstīja noslieci uz literatūrvēsturisku detektīvu. Nebiju tā domājusi, bet zināmā mērā apzīmējums der. Nācās izurbties cauri trimdas periodikai, arhīviem. Tā bija kā adatas meklēšana siena kaudzē. Protams, ne vienmēr arhīvos bija tas, ko cerēju, bet vienā otrā atradu tādas pērlītes… Galvenais ir ideoloģiskās, politiskās lietas, bet, ja pieminekļa celšanu vai muzeja veidošanu būtu iniciējuši citi cilvēki, procesi droši vien izskatītos citādi. Tāpēc mana vēlēšanās bija arī ieskicēt personības.
Mani pārsteidz, ka šveiciešus interesē maz tulkotais Rainis, rakstnieks bez starptautiskas rezonanses.
Šveicieši ir ļoti atvērti, līdz sastopas ar izpausmēm, ko nespēj pieņemt. Latvieši memoriāla veidošanas procesā pārsteiguši viņus ar tādu demokrātiskā brieduma trūkumu, reizēm ar tādu morālo kritēriju noslīdējumu, ka sadarbība neveidojās nemaz tik vienkārša. Bet šveiciešu nostādne ir - Rainis un Aspazija ir brīvības dzejnieki, trimdinieki, kuri viņu zemē meklējuši politisko patvērumu. Tā Šveicē ir svēta lieta. Nerakstīts likums, ka šveicieši, kaut atturīgi, jo saprot, ka iebraucēju biogrāfijā ir dažādas peripetijas, šos cilvēkus pieņem un viņu lietās nejaucas. Vēl jo vairāk, ja trimdinieki ir tādi kā Rainis un Aspazija.
Tas likās neiespējami, bet viņus tur joprojām atceras - kā cilvēkus, kas ar pietāti izturējušies pret vietējo mentalitāti, tradīcijām. Rainis un Aspazija nav populāri tāpēc, ka ir svešas, tālas tautas klasiķi, par kuriem tik maz zināms… Jāzeps un viņa brāļi gan itāļu valodā ir tulkots, arī abu dzeja, bet ar to vien būtu daudz par maz, lai līdz šai dienai viņiem Kastanjolā tiktu parādīta tāda cieņa.
Latvijā trimda gandrīz nav pētīta, aizvien jūtama idealizācijas mīta klātbūtne. Jūs skatāt trimdu pretrunās un pretrunīgi vērtējat.
Esmu gatava, ka man, iespējams, noņems skalpu. Kaut Kastanjolas gadījumā zināmā mērā vietā arī idealizācija. Par spīti visām peripetijām, pašu sastrādātajām ne tikai muļķībām, bet pat nejēdzībām, ideoloģiski un partijiski sašķeltā trimdas sabiedrība projektu tomēr spēja veikt. Mani kā cilvēku, kas skatījās idealizēti uz vienu otru parādību trimdā, protams, šokēja netīrās veļas mazgāšana Šveicē, savstarpējā apkarošanās, pat denunciācijas vienai organizācijai pret otru. Trimdinieki paši pagaidām maz to nopietni aprakstījuši. Zināmā mērā tā ir demitoloģizācija, deidealizācija. Bet es redzu arī daudz skaistu cilvēcisku uzplaiksnījumu, daudz ideālisma, ētiska maksimālisma. Esmu centusies saprast arī dziļākos iemeslus. Tie mūsos joprojām mīt un apzīmogo Latvijas situāciju šodien. Kaut piecdesmit gadus esam šķelti un rīdīti un uzskatīt mūs par vienotu kopienu vēl joprojām ir liela uzdrīkstēšanās, mūsos ir kas ļoti kopīgs - vēlēšanās stikla kalnā ar piķa zābakiem rāpties parādās gan vienā, gan otrā dzelzs priekškara pusē.
Trimda un šejienieši Raini uztver līdzīgi vai tomēr atšķirīgi?
Raiņa un Aspazijas darbos ir tā garīgā enerģētika, kas latviešiem vēstures krustceļos palīdzējusi ne tikai nosacīti saglabāt sevi kā kultūras tautu, bet pat izdzīvot. Tāpēc principiālas atšķirības nav. Protams, Kastanjola kā vieta, kur tapis ideālās Latvijas modelis, Daugava - tā ir trimdinieku pozīcija. Rainis kā nacionāldzejnieks. Bet vai tāpat nebija arī Latvijā? Rainis ir lūzumperiodu autors, tāpēc atmodas laikā viņš iederējās. Vai pašlaik jūs Raini sauktu par svarīgu autoru? Palasiet Delfu komentārus… Bet viņš joprojām ir nacionāla ikona. Kaut vai kariķējumos, kompjūterspēlēs, jaunajā animācijas filmā... Akadēmiski izglītotam cilvēkam var būt iebildumi, bet asociācijas ir katram. Es gan vairs neriskētu teikt: «Pasaki, ko domā par Raini, un es pateikšu, kas esi tu pats.»
Kāpēc trimda izvēlējās Raini? Zaudēto Latviju varēja iemiesot arī citi...
Tur nozīmīga Šveice kā brīvības zeme. Pilnīgi neapgūta tēma ir Raiņa inficēšanās ar federālisma ideju Šveicē. Ne velti viņš izvēlējās Karlo Kataneo, itāļu federālisma apoloģēta, namu. Raini fascinēja Eiropas savienoto valstu ideja, federatīvas valsts ideja, kurā brīvi sadzīvo dažādas kultūras, valodas, mentalitātes. Latvijā pārāk tuva tai laikā bija pieredze dižajā kaimiņvalstī. Lai Raini saprastu, vajadzēja iedziļināties ne tikai viņa publicētajos darbos, bet galvenokārt piezīmēs, dienasgrāmatās, vēstulēs, kuras pētniekiem gan bija pieejamas, bet nebija publicētas. Trimdai nozīmīga bija doma, ka Kastanjola ir brīvā Latvija brīvajā Šveicē, brīvo Eiropas tautu lauka vidū, kā izteicās Rainis.
Jums liekas, Rainis būtu atbalstījis ES ideju?
Domāju, Rainis būtu atbalstījis ideju kopumā, bet ne to, kā tā tiek īstenota pašlaik globalizācijas apstākļos. Viņam tuva bija Tautu Savienības ideja, bet viņš arī vienmēr domāja ar savu galvu. Birokratizācijas procesu, pazīstot Raiņa personības pamatnostādni «ja tev liek rakstīt pa līnijām, tad raksti šķērsām», viņš nevarētu pieņemt. Nepieņemtu neidentificēšanos ar to, ko jūt sabiedrība, tauta.
Grāmatā pieskaraties jautājumam par Raini kā teorētiķi un praktiķi sabiedriskās dzīves jomā.
Esmu pētījusi Raini izglītības ministra lomā. Ieraudzīju viņu ļoti pozitīvā gaismā. Tas ir piemērs tam, ka ir pieņēmumi, mīti, kas tiek tiražēti, bet reti notiek nopietna atgriešanās pie avotiem, lai tiešām jautājumu apgūtu. Jādzird pavirši apgalvojumi pat no cienījamiem zinātniekiem. Raiņa dārziņā akmeni mest ir vienkārši. Teiksim, minoritāšu skolas. Tas uzmanīgi jāpārskata gan tā, gan mūsu laika kontekstā. Protams, varam teikt, ka dzejniekam pareizāka būtu izšķiršanās neiet politikā, bet... Kā teica Roalds Dobrovenskis, Rainis, iespējams, būtu kļuvis par Vāclava Havela tipa prezidentu un ar savu idealizēto redzējumu varēja aizvest valsti, kas viņa laikā tikai veidojās, virzienā, lai nepienāktu 1934.gads ar visām konsekvencēm, īpaši 1940.gadu.
Cik aktuālas šodien ir Raiņa idejas? Kaut vai minoritāšu jautājumā, kur mūsu garīgajai autoritātei liela tautas daļa nepiekristu.
Hipertrofētais kolonistu ieplūdums okupācijas gados un minoritātes, kas saistītas ar Latvijas vēsturi, ir visai nosacīti salīdzināmi lielumi. Ko daudz var teikt par šā brīža stāvokli Latvijā? Maz priecīga, un es domāju, ka daudzi cilvēki, ja arī neaizbrauc no Latvijas, aiziet garīgā emigrācijā. Vai viņi meklēs Raini kā nacionālu vērtību domājošam cilvēkam? Domāju, jā. Kastanjolā lasīju ierakstus viesu grāmatā. Tur ir arī triviāli ieraksti, piezemētu negāciju izpaudumi pret Raini un nacionālām vērtībām vispār. Bet pamatmasa... Nevar nesajust, cik cilvēkiem Kastanjola svarīga kā brīvās Latvijas idealizētais modelis. Cilvēkus pārņem brīnuma sajūta. Protams, ne tos, kas milzu grupās izskrien cauri pēc brēgeliskā «aklie ved aklos». Ko tik gidi stāsta... Skolēni un skolotāji pēc tam pilnām mutēm apgalvo, ka Aspazija apglabāta Kastanjolā, kā Rainis ir uzdzīvojis, kā krāpis Aspaziju. Tieši tāpēc jāsaņemas, lai uzrakstītu otru grāmatu, jo cilvēki absolūti neizprot vietējo vidi, tičīniešu mentalitāti, morāli. Rainis kā ienācējs no malas neko tādu nebūtu atļāvies ne tikai tāpēc, ka tas bija absolūtā pretrunā ar viņa morāles principiem, bet arī, ņemot vērā vidi.
Mani pārsteidz, ka daudzi pat par Raini rakstoši cilvēki nav pamanījuši, cik lielā mērā viņos abos savstarpējo attiecību jomā dominē kaunīgums. Varbūt tas ir Raiņa Baibiņas kaunīgums, kura izpausme tičīniešu meitenē, jaunā sievietē, attiecībās ar pretējo dzimumu bija konsekventa. Mēs pārnesam savus šā brīža sabiedrības priekšstatus - morāles kritērijus un vērtību sistēmas irdenumu, stabilizējošu struktūru trūkumu - uz to vidi. Rainis nekad neriskētu ar savu kastanjolieša vai trimdā nokļuvuša cienījama cilvēka statusu.
Kādi ir lielākie mīti par Raini?
Rainis kā pārlieku godkārīgs tips, kas rautin raujas uz varas pozīciju. Kā cilvēks bez godkāres vispār spēj ko sasniegt? Godkāre piemīt katram radošam cilvēkam. Patoloģijas... Esam jau nonākuši līdz incestam, pedofilijai. Paskatieties filmu, kur Rainis ir redzams Durbē. Viņš dzīvē bija bieži nodots cilvēks. Es neuzticos tiem, kas atmiņās raksta, ka viņš bija pieejams, atvērts. Drīzāk uzticos jaunajam Rokpelnim, kurš saka - saskarsmē jutis stikla sienu. Rainim bija pamats būt piesardzīgam, atturīgam. Bērni ar neviltoto tiešumu, tikai bērniem piemītošo uzticēšanos... Kā viņš uzstaro, burtiski uzmirdz filmā, kad redzams bērnu sabiedrībā. Pedofilija? Nu, piedodiet... Jā, protams, katru radošu personību - vai tas bija Ibsens vai Gēte, vai Rainis - jauno mūzu aplidošana ierosināja, sajūsmināja. Pats par sevi saprotams. Bet tāpēc pierakstīt pedofiliju? Ir preses izdevumi, kas to vien gaida, tad pucējam tik vaļā...
Vai tas nozīmē, ka Raiņa pētniecībā jāatgriežas pie pamatiem, faktoloģijas?
Negribu teikt, ka kapitāli, bet detaļās gan. Ik uz soļa atduros pret pieņēmumiem, mītiem, puspatiesībām. Piemēram, kāpēc Rainis sēdēja uz robežas, ja zināja, ka viņu var apcietināt? Neviens nav uzdevis elementāru jautājumu. Bet viņš gaidīja dokumentu, jo bez tā nevarēja robežu šķērsot. Rainis jau nebija Jansons-Brauns, kuram partija sagādāja gan līdzekļus, gan dokumentus. Par Raini īpašas rūpes neizrādīja, viņš bija tikai dzejnieks. Es pat negribu minēt gadījumu ar leģendāro pasi, kurā nemaz nevarēja būt fotogrāfijas... Iespējams, man īstā būtu detektīva profesija. Jo tas, ko rāda dokuments, kombinācijas, ko pirmajā momentā nevar nolasīt, mani ļoti aizrauj.
Par ko būs nākamā monogrāfija - faktiem vai arī literāro darbu analīzi?
Literāro darbu analīzē ko jaunu pateikt būtu grūti. Būs daudz faktoloģiskas dabas iestrāžu. Tas, kas šodien, faktus pārvaldot nožēlojamā līmenī, rada koncepcijas... Bez pamatīgas faktu apguves mūsu nozarē vispār nevar. Mani amizē teiciens: «Kā tu vari visu mūžu nodarboties tikai ar Raini?» Kas ir ap Raini? Drīzāk jājautā- kādu procesu centrā tad viņa nav?
Aizsākāt tēmu, ka Rainis šodien nepopulārs...
Nosacīti. Lugāno cilvēki raksta mūsdienu latvietim neparasti patētiski. Tātad viņi tur aizbraukuši ar Raiņa bagāžu. Tā, protams, ir neliela sabiedrības daļa. Bet kad bijis citādi? Varbūt 1905.gadā Raini lasīja tauta. Topa autors viņš šodien nav, jo pieprasa darbu. Jāliek lietā intelekts, lai saprastu Raini, cilvēkā jābūt arī emocijām.
Ņemot vērā, cik esam maza nācija, vai tas, ja viņš kļūst par nelielas grupas autoru, Raini kā nacionālu fenomenu nākotnē neapdraud? Man skolā Rainis nepatika, droši vien tad Raini mācīt arī ir par agru. Tai pat laikā provocējot jājautā - droši vien nacionālai kultūrai ir nepieciešams piespiest lasīt Raini?
Nav viegli atbildēt. Es pusaudžiem mēģinātu tuvoties drīzāk ar Raiņa dienasgrāmatām, intīmo dzeju, Dagdas skiču burtnīcām, ne ar to literāro produktu, ar ko baroja, piemēram, manu paaudzi. Tas atgrūda. Dienasgrāmatās var atrast visas tīneidžeru problēmas. Ir Kopoti raksti, un, ja literatūras skolotājs jūt savu audzēkni, tad iedot viņa interesēm, vecumam īsto Raini - vai tai vajadzētu būt problēmai?
Vai bija lietas, kas, strādājot pie manuskripta, pārsteidza?
Par Raini un Aspaziju ne. Zināju, kā notika Raiņa ādas dalīšana starp trimdu un dzimteni padomju laikā, ka tur Rainis ir nacionāls dzejnieks, bet šajā pusē - sociālistiskās nākotnes dzejnieks. Publikācijas trimdā par Kastanjolas apmeklējumiem, par šo svētceļotāju kustību, ieraksti viesu grāmatās... Arī bibliotēka, kur katrai grāmatai ir biogrāfija. Grāmatās ir ierakstīti likteņi - tās izvadātas līdzi no trimdas gadiem Krievijā, cauri neatkarīgās Latvijas laikiem un bēgļu nometnēm, aizvestas uz trimdas mītnēm un beidzot kā ģimenes relikvija, droši vien pārvarot iekšēju pretestību, atdotas muzejam. Vai tas maz pasaka par to, kas Rainis bijis lielai nācijas daļai?
Gan bibliotēka, gan viesu grāmatas ir vēl pētniecībā neapgūtas, jaunam pētniekam rainoloģija ir milzīgs iespēju lauks. Bet lai varētu pateikt ko savu, pamatnostādnēs ieraudzīt kādu nobīdi, jāiegulda liels darbs. Faktu fundaments ir faktiski neaptverams.
Man laimējās, ka mani iesvieda Raiņa nepabeigto lugu stihijā. Raini atklāju divdesmit gadu vecumā, sākot strādāt Zinātņu akadēmijā - ieraudzīju milzu garīgo mērogu, jaunrades kūsājošo, gandrīz vulkānisko radošo potenciālu. Neīstenotu. Īstenotu daļēji. Man joprojām ir svarīgākas nepabeigtās lugas, jo es redzēju Raini viņa radošajā procesā, kurā, šķiet, viņam viss iespējams. Un tomēr ne viss. Kā ar to var neinficēties? Kā var neturpināt iestrādnes?
Vai jums liekas, ka Rainis savā veidā apkopo visu latviešu kultūru?
Protams, būs nianses, kuras raksturīgas autoriem ar atšķirīgu biogrāfiju. Rainis pēc būtības ir mūžīgais trimdinieks. Tam ir liela nozīme. Arī tāpēc trimdinieki redzēja viņā priekšgājēju. Autori, kuru jaunrade risinājusies bez asiem lūzumiem, ir citādi. Bet - es tomēr atļautos tā teikt. Raini pētot, ir interesanti iedziļināties arī atšķirīgajā - kādēļ atšķirīgs?
Man patiktu dzīvot sabiedrībā, kur Rainis būtu egregors. Bet apzinos, ka tāda nav iespējama, jo Raiņa izkāpinātais ētiskais maksimālisms, ideālistiskie uzstādījumi nav saskaņojami ar šodienas īstenību.
Trimdā - Daugavas autors, padomju laikā - sociālistiskās nākotnes dzejnieks. Kā autors Rainis ir šodien?
Ne jau literatūras, mākslas cilvēku, intelektuāļu kliķu vai kliķīšu. Drīzāk autsaideru. Varbūt arī cilvēku, kas neatrod citu iespēju, kā aiziet iekšējā emigrācijā. Tāpat kā padomju laikā. Rainis pats bija autsaiders, neraugoties uz to, ka rāvās uz varas pozīciju. Viņš tikai daļēji bija kopā ar masu, kurā vēlējās redzēt ideālus, ētiskos kritērijus kā pašā.