Nevajadzīga aizdomīguma un arī pavisam reālu koruptīvu pārkāpumu novēršanas ziņā izpalīdzīga būtu ASV pieredzes pārņemšana, kur jau 20 gadu ļoti sekmīgi darbojas «trauksmes cēlēju» (whistleblowers) kustība. Tā faktiski nozīmē organizētu un likumos nostiprinātu aizstāvību personām, kas varbūt pat pretēji viņus saistošām norunām un līgumiem ceļ trauksmi par kādu koruptīvu darbību, bezdarbību vai vienošanos, kas ir pretēja sabiedrības interesēm.
Dažnedažādu iestāžu un korporāciju iemīļotais mutes aizbāšanas veids ir līgumu un darbību pasludināšana par slepenām un attiecīgi saistoši līgumi ar iesaistītajām personām. Arī Parex gadījumā viens no turpinošas slepenības iemesliem ir bailes no komerciālām sankcijām par konfidencialitātes pārkāpšanu. «Trauksmes cēlēju» aizstāvība, par piemēru ņemot attiecīgu ASV likumu (Whistleblower Protection Act) un praksi, ne vien juridiski aizsargātu eventuālus korupcijas atklājējus un izsistu korumpantiem no kājapakšas nekorektu juridisko sankciju argumentu, bet arī uzlabotu morālo klimatu sabiedrībā, jo nostiprinātos ticība, ka, «ja jau tur tiešām būtu kas tāds», tad gan jau kāds par to ziņotu.
Par tādu iespēju domāt optimistiski ļauj arī Sabiedrības par atklātību Delna nesenā aptauja, kurā, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, vērojama lielāka iedzīvotāju gatavība publiski runāt par korupcijas gadījumiem un mazāka gatavība pašiem dot kukuli. Galu galā, lai arī īsti labi nav tulkojams amerikāņu «svilpē pūtēju» nosaukums, mums pašiem ir savs Tālavas taurētāja precedents. Tā teikt, ja tu man pūtīsi pīlītes, es pūtīšu tauri.