Iedvesmojošais francūzis
Ne tuvu neesmu skriešanas fane, tāpēc arī maratonā man viss bija jauns - nezināju sākumā, ne kur likt čipu, kas fiksē starta un finiša laiku, ne to, ka katram dalībniekam dod medaļu par piedalīšanos un šokolādi. Par laimi, man skriešanas apavi bija saglabājušies kā rūpīgi glabāta (lasi: pāris reižu lietota) dāvana. Taču asfaltu jutu arī tajos dažos kilometros - kad nabaga ceļi absorbēja katru pēdas triecienu pret zemi. Tāpēc saprotu klibojošos varoņus, kas pievarēja daudz vairāk kilometru.
Viens no tiem bija francūzis Gaels, kurš pirms gada pirmoreiz noskrēja Parīzes maratonu, bet šogad izvēlējās Rīgu. Nākamgad došoties atkal uz citu pilsētu, jo, lai cik grūts būtu maratons, tas taču jādara tikai vienreiz gadā. Pirms maratona viņš pāris mēnešu trenējies, nelietojis alkoholu, nesmēķējis, un lūk - šogad noskrēja par 45 minūtēm ātrāk. Tā kā Gaels ir mana drauga sens darba kolēģis, viņš maratona laikā mitinājās mūsu dzīvoklī un kalpoja kā lielisks motivētājs. Viņa dēļ man vienkārši bija kauns svētdienas rītā nepiecelties, jo doma, ka kāds brauc uz Rīgas maratonu neskaitāmus kilometrus, bet tu pat no migas izlīst nevari, arī lika saņemties.
Paldies Krauklītim
Galvenais bija kopā skriešanas prieks, īpaši minimaratonā, kad cilvēku bija tik daudz, ka brīžiem bija grūti paskriet kādam garām, bet finiša līniju izdevās nevis pārskriet, bet pārkāpt, izstāvot nelielu «rindu». Gribu pateikt lielu paldies komandai no uzņēmuma Krauklītis zilajos krekliņos, kam pusi distances apzinīgi sekoju. Viņu temps bija labs un vienmērīgs. Nākamais «sekošanas objekts» bija Latvijas basketbola izlases «zaķis» ar dzeltenu masku galvā. Pēc tam sekoju vīrietim, kurš skrēja kopā ar milzīgu skaistu suņuku, kas ar savu biezo kažoku bija vairāk nekā laimīgs, ka diena bija padevusies pavēsa.
Ja kāds šogad nesaņēmās arī piecu kilometru distancei, tad varu teikt, ka tas bija pārsteidzoši viegli. Kad ieraudzīju Arēnu Rīga un sapratu, ka tūlīt būs finišs, tad tikai sāku kārtīgi skriet, jo pirms tam centos nepārforsēt. Man šķita, ka pieci kilometri ir daudz, bet izrādījās, ka mierīgi varētu noskriet arī vairāk. Tomēr ar savām 35 minūtēm esmu pilnīgi apmierināta. Ar mērenu fizisko sagatavotību, sportojot divas reizes nedēļā, pilnīgi pietika. Nākamgad gan pāris mēnešu trenēšos un mēģināšu skriet jau 21 kilometru.