No olimpiādes atgriezies laikam jau ar divējādām sajūtām. No vienas puses, tika aizvadīts labs turnīrs, no otras puses - guvi savainojumu un Rīgas Dinamo komandai šosezon vairs nevarēsi palīdzēt...
Trauma - tas viss nāca tikai pēc tam. Iesākumā es atgriezos mājās ar superīgām emocijām. Mēs labi nospēlējām, it sevišķi pēdējās spēles. Bet nu gribējās tomēr arī lielāku troksni - «aizķert» Kanādu.
Kādas bija emocijas spēlē ar Kanādu, redzot, cik ilgi uz tablo saglabājas līdzsvars?
Līdz otrajai ielaistajai ripai arī viss bija ļoti labi. Iekšēja sajūta bija tāda, ka mēs patiešām viņus varam kaut kā arī apspēlēt. Kad ielaidām, tad gan bija tāds «Ai». (Smagi nopūšas.) Laiks jau vēl bija, bet sajūtas bija līdzīgas kā pirmajā spēlē ar Šveici, kad astoņas sekundes līdz spēles beigām ielaidām vienīgo ripu.
Pret Šveici sanāca divreiz spēlēt. Pirmajā reizē bija minimāls zaudējums, otrajā - uzvara. Ņemot vērā, ka Šveice pagājušajā pasaules čempionātā ieņēma otro vietu, atliek secināt, ka ar šādu sastāvu Latvija varētu pacīnīties par medaļām?
Par zeltu varam cīnīties. (Smejas.)
Kāpēc ne?
Varam, varam, ja tikai ar šādu sastāvu izdotos aizbraukt uz pasaules čempionātu. Manuprāt, patiešām Sočos bija sapulcēts mūsu pēdējo gadu labākais sastāvs. Visi čaļi zināja, ko viņi grib, tāpēc centās atdot visus spēkus katrā spēlē.
Parasti pēc veiksmīgiem turnīriem, kad komandā ir bijis arī labs mikroklimats, visiem drīzumā gribas atkal sanākt kopā un uzspēlēt. Kāds sastāvs Latvijas izlasei varētu būt Minskā?
Es nezinu, tad jāprasa katram individuāli, vai viņš grasās spēlēt pasaules čempionātā. Ja man ar kāju viss būs kārtībā, es noteikti gribēšu braukt uz pasaules čempionātu.
Kādus vingrinājumus vari izpildīt, lai uzturētu fizisko kondīciju?
Eju uz zāli un trenēju ķermeņa augšdaļu. Kaut ko nedaudz daru arī uz kājām, bet es nedrīkstu spiest uz papēdi.
No malas izskatījās pilnīgi dīvaina epizode un hokejam neraksturīgs savainojums?
Tā arī bija. Kad ietriecos apmalē, uzreiz jau jutu, ka nebūs labi. Sākumā man bija aizdomas, ka būs vēl smagāk. Bija sajūta, ka esmu pamatīgi savainojis potīti. Pēc tam uz soliņa pamēģināju staigāt un sajutu nenormālas sāpes papēdī. Kāju nevarēju pat pielikt pie zemes.
Šī ir pirmā nopietnā trauma?
Jā, līdz šim nekas nopietns nebija bijis. (Tpu, tpu - spļauj pār plecu.)
Visi spēlētāji uzsver lielisko mikroklimatu Latvijas izlasē Sočos. Zinot, ka gandrīz puse komandas - deviņi spēlētāji - bija no Rīgas Dinamo un ka kapteinis Sandis Ozoliņš ir komandas sapurinātājs arī Dinamo klubā, vai nebija tā, ka kaut kādā mērā viss notika līdzīgi kā Dinamo ģērbtuvē?
Varētu teikt, ka bija līdzīga atmosfēra. Mums Dinamo ģērbtuvē arī viss ir kārtībā ar mikroklimatu. Latvijas izlasē vēl ir tas, ka visi ir vietējie spēlētāji, ne ar vienu nav jārunā angliski.
Ozoliņš bija galvenais noskaņojuma uzturētājs ģērbtuvē?
Visi kaut ko pa druskai deva. Protams, ka Sandis ir tas, kurš gadījumā, ja kāds nedaudz palaižas vai kaut ko nedara, kā vajadzētu, var momentā visus savākt kopā. Tāpat jau arī citi līderi, piemēram, Jānis Sprukts un Lauris Dārziņš ik pa laikam kaut ko pateica un uzmundrināja pārējos. Nebija tā, ka tikai viens cilvēks mēģināja pārējos vilkt uz priekšu.
Kā treneris Teds Nolans pamatoja tavu pārvietošanu uz ceturto enerģijas maiņu? Šķiet, pats Nolans savulaik izteicās, ka Indrašim sastāvā viņš redz vietu pirmajā vai otrajā maiņā.
Man pašam neko neteica. Īstenībā man arī bija vienalga, kurā maiņā es spēlēju. Biju priecīgs, ka es vispār spēlēju.
Trenera dotie norādījumi pirmajām divām maiņām un ceturtajai atšķīrās?
Nedaudz, jā. Ceturtajā maiņā mazāk ir jādomā par to, ko izdarīsi uzbrukumā, tā vietā lielāka vērība ir jāpievērš darbībai aizsardzībā. Uzbrukumā arī jācenšas vairāk ripu iemest zonā un kādam «iedot iekšā».
Kad pēdējoreiz biji spēlējis ceturtajā maiņā?
Neatceros. Dinamo ar Vitaļiku (Pavlovu) spēlējām trešajā maiņā, un es neteiktu, ka mums slikti gāja. Sametām arī ripas.
Kāpēc Dinamo pret spēcīgām komandām bieži vien spēlē labāk nekā pret lejasgala? Tu esi iemanījies laikam pat katrā spēlē gūt vārtus pret KHL bagātāko komandu Sanktpēterburgas SKA?
Tie ir mani klienti. (Smejas.) Jā, bet treneris mums arī to saka, ka stiprajiem atņemam punktus, bet pārāk daudz atdodam komandām, kas ir ārpus play-off zonas. Man tam nav izskaidrojuma. Pret visām komandām noskaņojamies vienādi.
Tiešām nav papildu stimuls apspēlēt, piemēram, SKA ar Kovaļčuku?
Ir jau, protams. Atbrauc viņi, kādam varbūt jau ir pirksti gaisā, tad arī gribam parādīt, ka arī mēs kaut ko varam.
Kuru vēl komandu KHL gribas īpaši apspēlēt?
Kaut arī nav tik spožu zvaigžņu kā Kovaļčuks, bet spēles ar Maskavas Dinamo ir īpašas. Vēl ar Ak Bars.
Jau pagājis vairāk nekā gads kopš guvi lieliskos vārtus no aizvārtes ar ripas pacelšanu uz nūjas lāpstiņas mačā ar Lokomotiv. Turpinājums sekos...
Ir bijusi doma vēlreiz pamēģināt, bet nav bijis īsti piemērots brīdis. Nevar tā pateikt - rīt vai parīt atkal pamēģināšu. Jābūt īpašam momentam.
Svarīgs pagrieziena punkts tavā karjerā notika 2012. gadā, kad tiki iekļauts valstsvienības sastāvā spēlēšanai pasaules čempionātā Stokholmā. Toreiz galvenais treneris bija Nolans, bet viens no palīgiem - Ābols. Pēc vienas versijas esmu dzirdējis, ka tevi pabīdīja Nolans, pēc otras - ka it kā Ābols. Pats zini, kuram trenerim ir lielāks nopelns uzticības kredīta izsniegšanā?
Nē, tas jāprasa pašiem treneriem. (Smejas.) Negribu iejaukties treneru kompetencē. Es biju ļoti priecīgs par man doto iespēju.
Kad ir vieglāk sevi apliecināt - olimpisko spēļu vai pasaules čempionāta triecienciklā vai arī sezonas garumā Rīgas Dinamo?
Garākā posmā ir vieglāk. Ja neveicas piecās spēlēs, sezonā paliek vēl 45 spēles, kurās vari sevi parādīt. Man šosezon arī bija kritums. Desmit spēlēs pēc kārtas nevarēju tikt pie rezultativitātes punktiem. Ābols man atgādināja, ka otrā sezona vienmēr ir grūtāka. Viņš kaut kā labi pateica: «Padomā un sāc spēlēt, citādi visu sezonu slidosi ar saviem desmit punktiem.» Uz vienu spēli mani nosēdināja malā. Kaut kā šo periodu pārvarēju, un atkal viss aizgāja. Olimpiādē, ja neizšauj piecās spēlēs, līdz nākamajai iespējai jāgaida četri gadi.
Vai nav arī tā, ka olimpiādē nevari atļauties darīt lietas, kuras dari Dinamo sezonas garumā. Piemēram, uz pretinieku zilās līnijas pavilkt ripu zem sevis, apspēlējot pretinieku. Ja šādi kļūdīsies olimpiādē, pēc tam var sanākt ziepes?
Viss jau ir atkarīgs no tā, vai tas manevrs izdosies vai arī ne. Izlasē man tomēr bija trešā un ceturtā, Dinamo - pārsvarā pirmā un otrā maiņa. Spēlējot ceturtajā maiņā, negribas pārlieku riskēt, jo pēc tam var nebūt laika visu izlabot. Savārot, tā teikt, sūdus, pašam arī pēc tam būs lielas dusmas uz sevi.
Bet vai nav arī tā - ja uzbrucējs neriskēs, nekas arī nesanāks?
Arī taisnība, tam es piekrītu. Tomēr šoreiz es negribēju pārlieku riskēt.
Varbūt neriskēji tāpēc, ka zināji, pret ko spēlē. Šveicei četri aizsargi bija no NHL, Čehijai - pieci, par kanādiešiem un zviedriem nemaz nerunājot. Šīm komandām visi aizsargi bija no NHL...
Nav jau arī tā, ka NHL aizsargus vispār nevar apspēlēt. Es skatos NHL videoapskatus, un itin bieži ir epizodes, kad izdodas viens uz vienu apvešanas manevrs. Jebkurš cilvēks var kļūdīties.
Pēc olimpiādes pirmās spēles atzini, ka šveiciešu spēles stils nedaudz līdzinājies Novosibirskas Sibirj. Abas esot ātras komandas. Kopumā izjuti lielu līmeņa atšķirību pēc spēlēm sezonas garumā Dinamo?
Protams, ka līmeņa atšķirību varēja just. Hokejs olimpiādē bija ātrāks nekā KHL. Tā bija fantastiska pieredze, jo olimpiādē tomēr spēlēja visi pasaules labākie hokejisti.
Kādu atziņu pats esi guvis - jāpieliek slidošanas ātrumā?
Visur ir jāpieliek - ne tikai slidošanas, bet arī domāšanas ātrumā. Nebūs tā, ka uzlabošu slidošanu un uzreiz varēšu labāk spēlēt tajā līmenī. Man pat šķiet, ka daudz svarīgāk ir acumirklī ar ripu pieņemt pareizo lēmumu.
Lauris Dārziņš pēc olimpiādes izteicās, ka šāds mikroklimats izlasē varētu saglabāties ilgus gadus. Jaunākie spēlētāji redzēto 2014. gada olimpiādē gan jau nodošot nākamajām paaudzēm. Būs tev ko pateikt jaunajiem pēc desmit gadiem, ja vēl spēlēsi valstsvienībā?
Es domāju, ka ne jau tikai man būs ko teikt, - visi, kas spēlēja šajā izlasē, izbaudīja lielisko atmosfēru.
Pirms olimpiādes kapteinis Ozoliņš izteicās, ka piespiedu metožu vai aizvainojumu nebūšot, jo spēlētāji viens otru cienot...
Tā arī bija, ka nevienam ne par ko vispār netika pārmests. Pirmo reizi izjutu tik labu atmosfēru. Kolektīvs patiešām bija kā vesels ābols.