Līdz ar teritoriālās reformas noslēgumu pašvaldībās Latvijā ir sācies tikpat nozīmīgs darbu cikls - jauno novadu pašvaldību attīstības plānu izstrāde. Jau pirms pāris gadiem šie plāni prasīja upurus - pašvaldības šim jautājumam piegāja ļoti formāli, kā rezultātā RAPLM pat atlaida pāris pašvaldību vadītāju. Protams, krita arī tie, kas attīstības plānus negrozīja tā, kā valdošajai elitei gribētos.
Sazvērestības teoriju cienītāji mēdz daudzināt, ka krīze Latvijā ir izraisīta mākslīgi kādu šauru grupu interesēs. Neesmu ne ekonomiste, ne šādu teoriju piekritēja, tomēr arī manā profesionālajā darba laukā var ieraudzīt vairākas auditorijas, kam šī krīze būtu izdevīga.
Līdzīgi kā daudzi parazīti ir spējuši izdzīvot miljoniem gadu, tikpat kā nemainoties, pastāv cilvēku tips, kuri spēj jebkuros apstākļos gūt labumu uz citu rēķina. Saprotot to, ka ekonomika ir cikliska un pēc katras lejupslīdes sekos augšupeja, veiksmīgai turpmākajai shēmošanai ir jābūt sagatavotam spēles laukam. Nešaubos, ka pašlaik šis spēles lauks tiek gatavots, un noteikti tas tiek darīts ne tikai Jūrmalā, bet visā Latvijā, un par to liecina vairākas pazīmes.
Pašlaik rosība ir klusa, toties liela. Krīzes aizsegā paveras informatīvā un birokrātiskā plaisa, kas ļauj «sponsoriem» un citiem interesentiem kārtot savas iepriekš neīstenotās intereses. Sakārtot teritorijas zonējumus un apbūves noteikumus tā, kā paši ieplānojuši, nevis saskaņā ar sabiedrības interesēm. Uz draudošā bezdarba fona valsts iestāžu darbinieki, kuriem pirmajiem vajadzētu ziņot par iespējamo korupciju un nelikumībām, kļūst par mēmi klusējošu mūri.
Ironizējot - prieks, ka ir darboņi, kas spēj skatīties dižķibelei pāri, bet skumji, ka ne viņi, ne līdzcilvēki uz vispārējās depresijas fona neredz, uz kurieni tas ved un kāds būs plānu rezultāts. Pat profesionāļi pauž viedokli, ka pilsētas pēc pamošanās nepazīs pašas savu seju, un visbīstamākais, ka šīs rētas pilsētu vaigā ievilks vēlētāju ieceltie deputāti un viņu klerki. Šīs sekas, īstenotas dzīvē, būs daudz bīstamākas par neuzcelto Panorama Plaza Rīgā, daudzajiem mirušajiem ciematiņiem lielo piepilsētu pļavās, nosusinātos purvos.
Šodien pilnas pilsētu būvvaldes ar maziem misteriem x, kurus nevar pazīt pēc šaudīgiem acu skatiem. Sazīmēt viņus ir grūti. Viņu pārstāvji ir sastopami ne tikai būvvaldēs, bet arī darba grupās un konsultatīvajās padomēs, kas lemj par attīstības plāniem, teritoriju zonējumiem un apbūves noteikumiem. Ekonomikas augšupejas laikā šie tipi attīstīja projektus pēc principa «ātrāk, augstāk, lētāk un vairāk».
Kā viens no šāda veida, par laimi, neīstenotajiem projektiem jāmin slēgta slēpošanas trase Kāpa Jūrmalā divu Brīvības pieminekļu augstumā un Heopsa piramīdas apjomā. Tā kā lavīna sagrautu visas pilsētas infrastruktūru un videi nodarītu neiedomājamus zaudējumus. Zaudējumus, kas nav salīdzināmi ar atsevišķu koku izciršanu, bet gan visas ģeoloģiskās struktūras izmaiņām, floras un faunas iznīcināšanu un pilsētas infrastruktūras pārslodzi, kas veselus rajonus var atstāt bez ūdens, kanalizācijas, elektrības un ceļiem. Arī šis objekts bija iecerēts pēc iepriekš minētajiem projektu attīstīšanas negatīvajiem principiem.
No šāda redzes leņķa izskatās, ka krīze ir nevis apstādinājusi būvniecības murgus, bet ļauj dažāda mēroga nekustamo īpašumu shēmu īstenotājiem (arī tādiem kā slēgta slēpošanas trase Kāpa Jūrmalā) atvilkt elpu, lai turpinātu iesākto slīpētāk un plašākos mērogos. Vai viņiem būs iespēja realizēt aizsāktos projektus? Jā, jo viņi arī ir mācījušies un guvuši rūgtu pieredzi. Un mūsu katra uzdevums ir nevis tikai pārdzīvot krīzi, bet arī turēt acis un ausis vaļā un mācīties, būt gudrākiem par viņiem. Un ne tikai izprast vēsturi, bet arī uzmanīgi sekot līdzi lēmumiem, kas tiek pieņemti pašvaldībās. Galvenā uzmanība jāpievērš ilgtermiņa plāniem, lai svarīgi attīstības lēmumi netiktu pieņemti īstermiņa interešu vārdā, atstājot ilgtermiņā negatīvu ietekmi uz vidi un plašāku sabiedrību. Plānošana ir politika, jo lēmumus pieņem politiķi, un viņiem arī jāatbild par aplamajiem lēmumiem. Tas, protams, ir iluzori, jo ikviena ilgtermiņa lēmuma derīguma termiņš šajā valstī ir ļoti īss - apmēram četri gadi.
Sabiedrības viedoklim šajā procesā ir liels spēks. Vēsturē arī mums ir piemēri, kad sabiedrības aktīvas darbības rezultātā tika apstādināta gan hidroelektrostacijas būvniecība uz Daugavas, gan metro būvniecība Rīgā. Likumdošana mums ir ielikusi šos instrumentus rokās, un mums nav tiesības tos neizmantot. Ja tos neizmantosim mēs, tos izmantos misteri x, kas runās mūsu vietā un par to gūs peļņu uz mūsu rēķina.
Jebkura plānošana jāveic, cienot un integrējot esošo un nākamo paaudžu vajadzības. Diemžēl ar katru haosa posmu Latvijā mēs no šī principa aizejam aizvien tālāk, sākot jau ar tālajiem sociālisma laikiem, kad modernas kļuva bezpersoniskas betona kastītes. Es nesaku, ka mums vajadzētu celt piramīdām līdzīgus monumentālus objektus, taču aicinu domāt par to, ka vidē, kuru kopā veidojam, dzīvos mūsu bērni un pēc šiem darbiem vērtēs mūs. Tie ir mūsu nospiedumi vēsturē.