Savulaik, pirms ieviesa fotoradarus, tika veikta vesela virkne priekšdarbu. Proti, tika samazināts policijas personālsastāvs, izmainīta likumdošana. Turklāt pirmos četrus fotoradarus valsts ieviesa jau 2008. gadā. Un tad jau sapratām, ka tas ir nepieciešams un vajadzīgs. Krīzes iespaidā tika mazināts policijas personālsastāvs, un, lai noturētu satiksmes drošību augstā līmenī, bija nepieciešami šie tehniskie līdzekļi. To ieviešana gāja ļoti grūti. Teikšu tā, kad strādājām ar fotoradariem, tās nebija no vieglākajām dienām. Jo dažnedažādi pazīstami cilvēki kūdīja par sūdzību rakstīšanu. Bija diskusija, par cik kilometriem stundā drīkst pārkāpt noteikumus, par cik nedrīkst. Bija liels slogs policistiem. Bija milzīgs spiediens uz manis vadīto pārvaldi. Vienam cilvēkam bija jāizskata simts un vairāk sūdzību mēnesī, kaut normāli izskatīt var divdesmit. Tomēr radari bija ieviesti un strādāja, dodot ļoti pozitīvu grūdienu satiksmes drošības ziņā. Lai kā tur bija, 2012. gads beidzās ar pozitīvu zīmi. Ja fotoradaru darbība tiktu attīstīta, es domāju, mēs nebūtu nonākuši pie tādas situācijas, kādā esam šobrīd, kad mums ir bojāgājušo pieaugums, ir ievainoto pieaugums. Man nepatīk tā salīdzināt, bet ir aprēķināts, ka arī naudas ziņā viens bojāgājušais valstij izmaksā 300 tūkstošus latu. Manā skatījumā vajadzēja pārdalīt resursus, domāt citā virzienā, bet nevajadzēja šo grūti radīto sistēmu jaukt.
Tātad tā bija kļūda?
Viens šis tautā populārais lēmums pārtraukt fotoradaru izmantošanu rezultēsies ar pieaugumu bojāgājušo skaita ziņā šogad, bet nākošgad būs vēl lielāks bojāgājušo pieaugums. Varbūt 2015. gadā būs tāds pats negadījumu pieaugums kā 2014. gadā, un tikai pēc tam mēs varam cerēt uz kaut kādu uzlabošanos, ja sāks darboties radari. Faktiski mēs viena lēmuma dēļ zaudējām četrus piecus gadus un četrdesmit piecdesmit cilvēku dzīvību. Un tad jau vajadzēja salikt kopā, kas ir pozitīvi, kas ir negatīvi. Nevar būt tikai tautā populāri lēmumi šādos gadījumos, kas skar sabiedrības drošību. Ir jābūt striktai nostājai. Ja ir jāoperē, tad ir jāoperē un nevis jāklausās visās pacienta iegribās.
Atkal ir notikušas šīs traģiskās avārijas. Kas notiek ar satiksmes drošību?
Šobrīd policijai nav kapacitātes. Kad es sāku strādāt par Ceļu policijas priekšnieku 2004. gadā, manā pakļautībā bija vairāk nekā 1200 cilvēku, šobrīd nebūs vairāk par 700 tādu cilvēku, kas uzrauga ceļu satiksmi. Viena daļa no viņiem ir ne īsti ceļu policisti, ne īsti patruļdienesta darbinieki. Tagad ceļu policistu var norīkot šķirt ģimenes skandālu, kamēr trūkst cilvēku, kas varētu uzraudzīt ceļu satiksmi. Es vispār gribu izteikt milzīgu pateicību visiem ceļu policistiem, kas joprojām turpina pildīt pienākumus un, neskatoties uz mazo algu, godprātīgi veic savu darbu. Jo nevar visu uzticēt tikai tehnikai. Ir jābūt obligāti šai te policijas klātbūtnei. Bet kur ir policijas klātbūtne? Rīgā, Liepājā, varbūt Valmierā, Jelgavā, lielajās pilsētās. Viss, vairāk nekur nav. Attālākos rajonos ir dramatiska situācija. Agrāk Ludzā man bija 34 inspektori, šobrīd atlikuši astoņi vai septiņi. Ar tiem ir jānodrošina diennakts izbraukumi uz negadījumiem, kur viens nebrauks, diviem ir jābrauc. Ja kāds saslimst vai mācās, vispār nav cilvēku, nav, kas kontrolē situāciju. Situācija ir ļoti skaudra. Policijai te nav ko pārmest. Policijai nogrieza naudu, un jādzīvo ar to, kas ir.
Tūlīt pēc grozījumu Ceļu satiksmes likumā pieņemšanas būtu jāsākas jaunai fotoradaru ieviešanai. Kā vērtējat šīs jaunās ieceres?
Mēs nedrīkstam vēlreiz kāpt uz vecajiem grābekļiem. Nav runa tikai par stacionārajiem fotoradariem. Ir daudzi un dažādi tehniskie līdzekļi, kurus var izmantot prevencijai. Ar šiem tehniskajiem līdzekļiem ir jānodarbojas pašvaldībām. Un naudai jāpaliek pašvaldībām. Līdzīgi kā tas šobrīd notiek ar uzlīmes protokoliem par stāvēšanu neatļautā vietā. Tātad Ceļu satiksmes drošības direkcija menedžē, kopā ar Ceļu policiju nosakot, kurā jābūt šiem tehniskajiem līdzekļiem, un pašvaldības to nodrošina. Pašvaldības domā, kādus tām vajag agregātus - kas kontrolē ātrumu, kas kontrolē sarkano gaismu, kas kontrolē gājēju pārejas vai sabiedriskā transporta joslas. Ar to nodarbojas pašvaldība, tādai ir jābūt sistēmai pēc manām domām.
Kāds būs labums no tā, ka ar to nodarbosies pašvaldības?
Tā tas notiek, piemēram, Vācijā. Tad mēs uzreiz pasakām, ka tas ir naudas iekasēšanas līdzeklis, kura blakusparādība ir satiksmes drošība. Un šos naudas līdzekļus pašvaldībai daudz vieglāk ir novirzīt konkrētiem, noderīgiem mērķiem, piemēram, par iekasēto naudu nodrošināt jauniem autovadītājiem drošas braukšanas kursus, izveidojot katrā reģionā vismaz vienu drošas braukšanas poligonu. Tagad nekas jau jaunajā sistēmā nemainīsies. Iepriekš bija uzņēmums, kam vajag nopelnīt, tagad būs CSDD, iestāde, kurai arī vajadzēs nopelnīt.
Radarus saliks nevis tur, kur ir bīstamāk, bet tur, kur var vairāk dabūt naudu?
Redziet, man šis salīdzinājums nepatīk, jo ceļu satiksmes noteikumi ir jāievēro visur. Protams, ka jāstrādā tur, kur notiek visvairāk pārkāpumu. Citur jau nav jēgas strādāt. Tas, ka ir jābūt pārvietojamiem fotoradariem, tas ir pilnīgi skaidrs. Pārvietojamajiem fotoradariem ir jābūt policijai. Un ar pārvietojamajiem radariem ir jāstrādā ar slēptās uzraudzības metodēm, tie ir jāslēpj, un tikai tādā veidā autovadītājs sapratīs, ka radars var būt jebkur, un ievēros noteikumus.
Ko jūs sakāt par to, ka varētu būt kāds ātruma pārkāpuma solis, kuru fotoradars nefiksē kā pārkāpumu?
Es to vērtēju ļoti negatīvi. Lai man Timrots un viņa atbalstītāji piedod, bet es viņu gribu salīdzināt ar Breivīku. Jo, tikai pateicoties tai ažiotāžai un visatļautībai, kas notiek uz ceļa, mums ir tik daudz bojāgājušo. Kādi plus 15 km/h!? A kāpēc ne plus 20 km/h? Tā varam turpināt. Policijai ir jāizvērtē konkrētās vietas bīstamais ātrums. Ja viņi grib, lai liek kaut vai plus 50 km/h, bet, ja uzskata par pareizu, lai liek kaut vai no pirmā kilometra. Par drošības jautājumiem nevar būt nekādu diskusiju, savāksim desmittūkstoš parakstus un Ceļu satiksmes noteikumus atcelsim. Atceros - kāds uz mani bija spiediens! Jo valstī ir veselas kategorijas, kuras nemaksā sodus par ceļu satiksmes pārkāpumiem. Turklāt subjektīvisma iespēju dēļ korupcija zeļ un plaukst. Savukārt, ja tiek izmantoti tehniskie līdzekļi, nav pamata koruptīviem darījumiem.