Par latviešu policijas bataljonu aizsākumu var uzskatīt Ādolfa Hitlera 1941. gada 17. jūlija rīkojumu atļaut jauniekarotajos austrumu apgabalos veidot policijas spēku nodrošinājumu. Trīs dienas vēlāk sākās 3000 vīru lielas latviešu kārtības dienesta palīgpolicijas formēšana, kas pilnībā bija pakļauta nacistu virsvadībai; drīz pēc tam to nolēma saukt par Schutzmannschaft - kārtības dienestu, kā latvieši sākotnēji tulkoja. No tā arī radās apzīmējums «šucmaņi».
1941. gada septembrī no kārtības dienesta rotām pakāpeniski sāka formēt lielākas militārās vienības - bataljonus. Apjomīgās vervēšanas akcijās vācieši līdz kara beigām saformēja 49 bataljonus: 42 latviešu un septiņus lielākoties Latvijas krievu. Vervēšanā izmantotā propaganda, ka bataljoniem būs iespēja austrumu frontē cīnīties pret boļševismu, izrādījās maldi. Bataljonus izklīdināja pa vāciešu okupēto Austrumeiropu, uzdodot visdažādākos uzdevumus, tostarp apsargāt militārus objektus, dzelzceļa līnijas, geto, masu iznīcināšanas vietas, konvojēt ebrejus. Vēsturnieka Kārļa Kangera vērtējumā latviešu policijas bataljoni bija sava veida ārzemnieku leģions, ko varēja izmantot visām vajadzībām.
Īpašs uzdevums bija bataljonu iesaistīšana partizānu apkarošanas akcijās Baltkrievijā 1942. un 1943. gadā, kurās piedalījās arī latvieši. Pēc vācu vēsturnieku aplēsēm, Baltkrievijā kopumā notika 55 lielas partizānu apkarošanas akcijas. Ir pierādīts, ka SS virsvadībā 12 latviešu policijas bataljoni bija iesaistīti partizānu apkarošanas akcijā Sumpffieber (1942. g. augusts-septembris) un Winterzauber (1943. g. februāris-aprīlis). Pirmās «bilancē» ir 389 partizānu nogalināšana, 1274 par partizāniem aizdomās turēto iedzīvotāju nošaušana, 8350 ebreju noslepkavošana, 1217 personu evakuēšana. Kā norāda Kangeris, latviešu policijas bataljonu loma dokumentos nav skaidri nosakāma.
Dokumentāli ir apstiprināta atsevišķu bataljonu līdzdalība Rīgas geto apsardzē, Salaspils nometnes un Varšavas geto ārējā apsardzē, vienas 22. bataljona rotas līdzdalība ebreju transporta konvojēšanā uz Treblinkas koncentrācijas nometni. Joprojām atklāts ir jautājums par pagājušā gadsimta 60. un 70. gados notikušajām padomju paraugprāvām pret 18. un 21. bataljona dalībniekiem un to ticamību, apsūdzot viņus ebreju iznīcināšanā Sloņimā Baltkrievijā un Šķēdes kāpās pie Liepājas. 21. bataljons ir starp tiem trim, kurus 1943. gada janvārī apvienoja un nosauca par Latviešu SS brīvprātīgo leģionu.
Kopumā no 49 bataljoniem laika gaitā leģionā iekļāva tikai vienpadsmit. Tie nepastāvēja kā atsevišķas vienības - bataljonu vīri iesaistījās abu leģiona divīziju sastāvā, un SS Galvenā pārvalde par leģionu uzskatīja tikai abas divīzijas. Tādējādi, no vienas puses, leģionam nav saistības ar bataljoniem un to darbību pirms 1943. gada janvāra. No otras, nav pētījumu, kas skaidri norādītu, ka neviens no 11 bataljoniem, neviens no tā vīriem iepriekš aprakstītajās noziedzīgajās darbībās nav bijis iesaistījies.