Iemesls ir nesaprašanās starp politiķiem un sabiedrību. Tajā zināma vaina ir arī politikas zinātniekiem, jo tie Lietuvā centušies iedzīvināt rietumniecisko kreiso un labējo shēmu, bet tā nedarbojas. Tiesa, tā darbojās itin labi varbūt pat līdz 2000. gada parlamenta vēlēšanām, jo visiem bija skaidrs, kuras ir labējās, bet kuras - kreisās partijas. Tam bija sakars ar cilvēku attieksmi pret pagātni un komunismu, bet, protams, ne ar ekonomiku.
Un tad politologi sāka runāt par to, kas ir labējums un kreisums ekonomikā jeb par Rietumu stila politisko nošķīrumu. Politiķi to pārņēma un mēģināja šo nošķīrumu attiecināt arī uz savām attieksmēm, bet problēma ir tajā, ka Lietuvas sociāldemokrāti ekonomikas politikā nekad nav bijuši īsti kreisi. Kad premjers bija sociāldemokrāts Ģedimins Kirkils, ekonomikas politika bija ļoti labēja. Tagad valda sajukums, un neviens pašlaik nesaprot, kura partija pārstāv labējo, kura - kreiso politiku. Nošķīrums vairs neko nenozīmē.
Galvenās partijas pašlaik saka, ka ir centriski labējas vai centriski kreisas, vai vienkārši centriskas. Neviens negrib veidot politikas polus, visi grib būt centrā. Skaidrs ir vienīgi par kristīgi demokrātisko Tēvzemes savienību - viņi ir labējie.
Nesen sašķēlusies populistiskā Tautas atdzimšanas partija (TAP), kuras daļa arī izveidojusi jaunu kristīgi demokrātisku partiju.
Nezinu gan, kāda tai jēga un izredzes. Ja runājam par partiju Tēvzemes savienība - Lietuvas kristīgajiem demokrātiem, tad viņi ir ļoti līdzīgi Eiropas tautas partijām, kas ir kristīgi demokrātiskas. Viņi ir konservatīvi morāles jautājumos un grib labas attiecības ar baznīcu. Bet tas nenozīmē, ka viņi būtu sevišķi reliģiozi vai radikāli. Tā vienkārši ir normāla kristīgi demokrātiska partija. Premjers Andrjus Kubiļus lasa britu konservatīvo grāmatas, un viņam simpātiski šķiet Amerikas konservatīvie, bet tas neko nenozīmē, jo viņa partijas biedri un elektorāts ir kristīgi demokrātiski, ne konservatīvi eiropeiskā vai Amerikas izpratnē. Tā ka viņu saplūšana ar kristīgajiem demokrātiem ir ļoti laba un piemērota. Bet TAP gadījums ir vienkārši muļķīgs. Visdrīzāk viņi cer ar šo nosaukumu piesaistīt uzmanību.
Kādā jūsu pētījumā citēts viens no Lietuvas partiju reklāmistiem, kas atšķirību izzušanu starp labējiem un kreisajiem sauc par sasniegumu. Vai jūs arī tā teiktu?
Noteikti nē. Bet prezidenta Valda Adamkus pirmajos darbības gados bija paliela un ietekmīga intelektuāļu grupa, kas to veicināja. Viņi negribēja ierakstīties tradicionālajā, normālajā labējo un kreiso dalījumā, tomēr gribēja piedalīties politikā.
Kā to traktēt?
Īsti nezinu. Pirmais par to sāka runāt kādreizējais Sajūdis aktīvists Romualds Ozols, stāstot, cik labi ir stāvēt pāri muļķīgajiem labējo un kreiso konfliktiem un pārstāvēt visu tautu. To pašu turpināja Adamkus ar padomniekiem, un tas man ļoti atgādina Amerikas pretpartejisko progresīvismu. Man tā šķiet savāda ideja, jo politika nozīmē tieši konfliktu. Ja nav konflikta, nav arī politikas. Tad paliek tikai administrācija.
Ideju konflikts?
Jā, un arī interešu. Tas ir normāli. Kāpēc Lietuvā ir tik zema politiskā līdzdalība? Jo politika vairs nav interesanta.
Bet cilvēkiem taču ir intereses. Tad kāpēc šī labējo un kreiso shēma nedarbojas?
Man kā politikas socioloģei tā ir metafora, atvērta kaste, kas katrā valstī var tikt piepildīta ar kaut ko atšķirīgu. Mani interesē, kāds šis saturs ir šeit, Lietuvā. Cits piegājiens ir a priori pieņemta šo vārdu nozīme, un tad var teikt: ak, šīs partijas tikai saucas par labējām vai kreisajām, bet tās jau tādas nav. Tas ir tāds kā filozofisks piegājiens.
Lietuvā un Latvijā kreisums un labējums ticis saistīts attiecīgi ar padomju un pretpadomju attieksmēm, kas citviet vēsturiski nav bijušas aktuālas.
Tieši to es saku. Šis nošķīrums bija tiešām svarīgs. Tas nebija izdomāts. Tikai tam nebija nekādas lielās darīšanas ar ekonomikas politiku. Tagad, kad šie jautājumi vairs nav tik aktuāli, Lietuvā zūd arī senā nošķīruma nozīme.
Bet paskatieties, piemēram, uz Ungāriju. Tur politiskās partijas pamanījušās šo atšķirību atdzīvināt. Varētu jautāt: vai tiešām cilvēkiem tas ir svarīgi - šīs komunistu un antikomunistu darīšanas? Un tomēr Ungārijā tas ir būtiskākais politiskais konflikts. Tā tas varēja būt arī Lietuvā, un ir žēl, ka tas tā nav.
Bet aktualitātes līdz ar ES un NATO ir mainījušās pilnīgi objektīvi.
No vienas puses piekrītu, bet no otras - mūsu sabiedrībā nav nekā vēl svarīgāka, nav citas lielākas atšķirības. Varbūt Latvijā lielā krievu īpatsvara dēļ ir citādāk, bet es vēl no savas bērnības atceros, ka sabiedrībā bija ļoti skaidrs nošķīrums. Bija tai sistēmā integrējušies cilvēki, kas lieliski ar to sadzīvoja un labi tajā jutās. Bet apmēram trešdaļa sabiedrības bija pret šo sistēmu, viņi bija izteikti pretpadomju cilvēki. Viņi neko aktīvi nedarīja, nebija disidenti, bet viņi bija pret to sistēmu. Viņi nespēja tajā normāli padzīvot. Varbūt viņu radi bija represēti. Varbūt tā bija inteliģence, kuras vārda brīvība bija ierobežota. Varbūt vēl kādi iemesli, bet atšķirība bija nepārprotama.
Tagad saka, ka tai sistēmā piedalījās visi. Nē. Bija deportētie un bija viņu deportētāji, un tā ir ļoti dziļa morāla plaisa un atšķirība. To nevar tā vienkārši aizmirst.
Zūdot tradicionālajiem nošķīrumiem, tagad ir dzirdēts pat par dalījumu normālā un nenormālā politikā.
Lietuvas mediji runā par tradicionālajām un populistu jeb jaunajām partijām. Tas nozīmē, ka vecās ir ideoloģiskas, bet jaunās - kaut kas cits. Bet «jaunās partijas» ir dīvains apzīmējums. Jo kas tad ir Lietuvas Liberālā kustība? Hronoloģiski tā ir jauna, bet ideoloģiski - pieder normālai, ja tā var izteikties, ideoloģijai. TAP, protams, ir «nenormāla». Jo tā nav pat populistiska. Tā vienkārši mēģina pārkāpt visus politiskās spēles likumus.
Labējais un kreisais nošķīrums izplūst ne vien partijās, bet arī elektorātā. Kurš šai ziņā bija pirmais?
Mēģinot mainīt sākumā skaidros noteikumus, politiķi sajauca galvas vēlētājiem. Un diemžēl viņu jaunajai retorikai nesekoja darbība, jo partiju ekonomikas politikā nekas nemainījās. Atšķirīgais aizvien ir attieksmē pret pēcpadomju mantojumu, morāli un tamlīdzīgi. Tur ir atšķirības, bet ne ekonomikā. Ekonomikā visi ir drīzāk liberāli. Tradicionāli vērtējot, pa kreisi neviena nav.
Kādas tad «pa kreisi» ir izvēles?
Nekādas lielās. Radikāls kreisums Lietuvā nedarbojas. Bijušie komunisti ideoloģiski kļuva centriski un niša palika brīva. To mēģina izmantot jaunās populistu partijas, bet viņi ir pārāk liberāli, lai būtu nopietni šīs sabiedrības daļas pārstāvji.
Un kā ar Kazimiru Prunskieni? Vai viņai tiešām ir kreisā ideoloģija vai vienkārši simpātijas pret Krieviju?
Lietuvas politikā parasti par simpātijām pret Krieviju skaļi nerunā, bet viņa ir skaidri pateikusi, ka šīs attiecības veicinās. Nezinu, vai tas nostrādās, bet viņas mērķis ir skaidrs.
Un tomēr - vai labējo un kreiso atšķirības zudums nav neizbēgams?
Apgalvojums, ka dzīvojam postideoloģiskā pasaulē, ir saprotams, tomēr tas ne vienmēr darbojas. Eiropā - jā, bet Amerikā tieši ideoloģiskās atšķirības pēdējās pāris desmitgadēs ir pieaugušas. Bet tas ir saistīts ar ASV partiju finansēšanas sistēmu, kur lauvas tiesa nāk no ļoti ideoloģiski noskaņotām grupām. Bet tur atkal runa nav tik daudz par ekonomikas politiku, cik par ētiskām un morālām attieksmēm. Jebkurā gadījumā ASV ir piemērs, ka arī postmodernajā pasaulē politisks labējums un kreisums var pat pieaugt.