Nule uzstādītie spēļu apmeklētības rekordi (10 500 skatītāju mačā ar Īriju un vidēji 7522 skatītāji šajā atlases ciklā) apliecina futbola popularitātes pieaugumu Igaunijā. «Vietējā mērogā populārāks ir basketbols. Sevišķi labi apmeklētas tiek BBL komandu spēles pavasarī, taču izlašu līmenī futbolam nav konkurences. Volejbolā un individuālajos sporta veidos, piemēram, slēpošanā vai vieglatlētikā, ir labāki panākumi, taču tie nav tik populāri sporta veidi skatītājiem un uz tādu masveidību kā futbola izlase nepretendē,» puslaiku pārtraukumā teica kāds cits igauņu fans.
Atmosfēra Tallinā pirms spēles mazliet atgādināja tās dienas Rīgā, kad notiek PČ hokejā. Stundu pirms mača Tallinas ielās simtiem līdzjutēju devās stadiona virzienā, dziedot dziesmas, pūšot taures un rībinot bungas. Zilā krāsa lielākā vai mazākā mērā bija katram Igaunijas līdzjutējam. Pirms mača Igaunijas himnu a cappella dziedāja līdzjutēju pūlis, un arī spēles laikā troksnis bija liels. Balsis nesaudzēja ne veci, ne jauni. Dāmu spiedzieni un vīru rūkoņa atjaunojās ik reizi, kad Igaunijas futbolisti pietuvojās Īrijas vārtiem tuvāk par 40 metriem. Bumbai tuvojoties īru soda laukumam, «zilā armija» cēlās kājās. Viņu fani vēl nav izlutināti - katra tuvošanās pretinieku vārtiem tiek sagaidīta ar milzīgām ovācijām, bet pēc nopelnīta soda vai stūra sitiena fani sāk apkārt esošos apskaut un bučot. Arī es gandrīz nokļuvu kādas jaunas igaunietes skavās, taču viņu piebremzēja mana sarkanbaltsarkanā šalle.
Tikai atgriežoties Latvijā, uzzināju, ka spēli vēroju Igaunijas «ultru» sektorā. Esot tur uz vietas, nekas par to neliecināja, jo viss stadions bija vienlīdz «ultras» - mērenu popkorna grauzēju vai vienaldzīgo nebija. Tā nu Igaunija tikusi pie «sava» sporta veida. Leišiem - basketbols, letiņiem - hokejs, igauņiem - futbols.