Popularitāti vērtē vēlēšanu brīdī. Saeimas vēlēšanas būs 2018. gada pirmajā oktobra sestdienā, un tad šo popularitāti varēsim izmērīt. Viss pārējais ir socioloģisks mērījums uz kaut kādu konkrētu brīdi ar kādu konkrētu domu. Tas ir interesanti, bet ne pilnībā saistoši.
Taču ir jābūt kādam iemeslam - vai tā ir jūsu māka labi izskatīties un skaisti runāt vai varbūt paveiktie darbi?
Cilvēki vērtē jebkuru politiķi nevis par pagātni vai tagadni, bet vairāk par spēju kaut ko darīt nākotnei.
Kā jūs esat parādījis savu spēju darīt kaut ko nākotnei?
Mana profesionālā pieredze, akadēmiskās zināšanas un tās iespējas, ko rada kontaktu loks visā pasaulē, ir pietiekami, lai es varētu daudz darīt Latvijas labā.
Miniet, lūdzu, konkrētas lietas, ko esat izdarījis?
Konkrētās lietas izriet no konkrētiem mērķiem. Dibinot Latvijas Reģionu apvienību, bija mērķis, lai Latvija būtu tā vieta, kur cilvēki gribētu un varētu dzīvot. Ar tādu domu mēs piedalījāmies vēlēšanās un pārstāvam savus vēlētājus Saeimā. Mums bija priekšlikums ar enerģētiku saistītus nacionālās drošības jautājumus skatīt Nacionālajā drošības padomē pēc drošības iestāžu ziņojuma.
To Saeima neatbalstīja, bet ko jums ir izdevies izdarīt?
Mēs parādām to virzienu, kurā vēlamies darboties, piemēram, 2016. gada budžeta kontekstā. Apzinoties, ka opozīcijas priekšlikumi netiek atbalstīti, mēs parādījām, ka ieņēmumu daļā ir virkne pozīciju, kur valsts var gūt papildu ienākumus, sākot ar to, ka var citādāk strukturēt nodokļu ieņēmumus, un beidzot ar nevajadzīgu valsts institūciju likvidāciju.
Daudziem prātā ir tā epizode, kurā jūs Saeimas tribīnē vicinājāt kurpi.
Tas bija simbolisms, lai parādītu, ka 2016. gada budžets Latvijai neder. Tāpat kā nederēja tā kurpe.
Kam radās šī doma, izmantot kurpi, kas jau kaut kur bija redzēts?
Simboli tiek lietoti ļoti dažādi. Ja runā par Hruščovu, PSRS ģenerālsekretāru, tad tā kurpe tika lietota pilnīgi citu simbolisku iemeslu dēļ.
Vai mērķis bija pievērst žurnālistu uzmanību?
Mērķis bija, lai sadzirdētu to problēmu, ko vēlos parādīt: ka to cilvēku, kas budžetu realizē, spējas, zināšanas un iemaņas nav tādas, kas dod mums cerību uz to, ka pieņemtais budžets nesīs pozitīvu ietekmi uz Latviju kopumā.
Ja jūs būtu vienkārši uzstājies, tad neviens nepamanītu?
Ja no Saeimas tribīnes pasaka akadēmisku runu, tā ir diezgan neinteresanta lielākajai cilvēku daļai. Ja runu var padarīt pieejamāku, tai ir lielāka iespēja nonākt cilvēku acīs un ausīs. Ne jau vienmēr un visiem šādas runas ir pieņemamas. Ir cilvēki, kam tas rada lielu stresu. Viņi nespēj sadzirdēt uzrunāto tematu, bet redz tikai kurpi. Savukārt ir daudz lielāka grupa, kas caur šāda veida simboliskumu spēj sadzirdēt teikto.
Vai nav tā, ka jūs īpašu uzmanību veltāt sava tēla veidošanai? Jums ikdienā blakus ir deputāta palīdze Kristīne Liepa, kura ir profesionāla sabiedrisko attiecību speciāliste.
Kristīne Liepa man palīdz, un mēs strādājam kā komanda, lai varētu sasniegt rezultātus un panāktu savus mērķus. Tagad sāksies ziemas sesija. Mēs sēdēsim pie plāniem un runāsim, kā šajā sesijā strādāsim un kas ir mūsu mērķi. Sesijas laikā mēs mazāk par 16 stundām nestrādājam.
Vai ar deputāta palīga algu var tik apjomīgu viņas darbu novērtēt?
Ja Kristīne nebūtu fanātiķe, viņas šeit nebūtu.
Kāpēc sabiedrība redz tikai jūs, bet neredz Latvijas Reģionu apvienības frakciju kā vienotu komandu? Ir cilvēki, kas nezina, piemēram, jūsu frakcijas deputātu Jāni Ruku.
Jūs man uzdodat jautājumu, kas ir saistīts ar mediju dienas kārtības veidošanu. Es varētu uzdot pretjautājumu, cik reizes jūs esat intervējusi Jāni Ruku? Tikai nepārprotiet, es neko nepārmetu.
Tātad, jūsuprāt, katram deputātam pašam, nevis frakcijai kā komandai, ir jārūpējas, lai viņš medijiem būtu interesants? [Saeimas vēlēšanās balso par partiju sarakstiem.]
Pēc būtības katrs deputāts ir unikāls atbilstoši Satversmei, jo katrs deputāts visupirms ir tautas priekšstāvis un tikai tad konkrētas frakcijas sastāvdaļa. Tas vienīgais vienojošais elements starp frakciju un deputātu ir 4000 zīmju programma, ko viņš ir parakstījis. Valdības partijām vēl ir valdības deklarācija.
Kurš jūsu apvienībā ir galvenais - jūs vai frakcijas vadītājs Dainis Liepiņš? Ar kuru ir jātiekas citu partiju pārstāvjiem, ja vēlas ar jums kaut ko sarunāt?
Sarunāt ko?
Piemēram, Vienotība runā ar jums par sadarbību valdības veidošanā.
Mums nav tādas sarunas bijušas.
Dainim Liepiņam taču ir bijušas.
Nē! Vienīgās sarunas ir bijušas ar Nacionālo apvienību, no kuras bija Aigars Lūsis, Imants Parādnieks, Ināra Mūrniece, Raivis Dzintars un Einars Cilinskis. No mūsu puses bija Andrejs Ence, Guntis Gladkins, Dainis Liepiņš un Mārtiņš Bondars. Tās bija vienīgās sarunas. Ja vaicā, kurš ir galvenais, mēs sēžam kopā un runājam. Esmu priecīgs, kad kāds kolēģis frakcijā nāk ar labu ideju, jo tas lauks, kurā jādarbojas, ir daudz lielāks, nekā spējam nosegt. Ja kāds kolēģis ir gatavs dot savu pienesumu, es priecājos.
Kuram ienāca prātā, ka Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei vajadzētu izteikt neuzticību, un kāpēc?
Šis jautājums attīstījās laika gaitā. Ikdienā ievērojat kaut kādas epizodes, pārrunājot tās frakcijā. Mūsu izpratnē Saeimas priekšsēdētājs pārstāv visus simts deputātus un visas Saeimā ievēlētās politiskās organizācijas. Mūsu sajūta bija un ir, ka nav tā, ka mēs tiekam pārstāvēti.
Kad tikāties ar Nacionālo apvienību, vai to pārrunājāt?
Mēs vienojāmies nākotnes sadarbības vārdā vismaz uz šo periodu šo jautājumu atstāt malā.
Ja jūs tagad būtu Valsts prezidents, kā izraudzītos nākamo premjeru?
Ņemot vērā, ka biju prezidenta kandidāts, man šajā posmā ļoti negribētos komentēt Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa darbību vai caur medijiem ieteikt, ko viņam darīt. Viņš ir uzvarējis vēlēšanās, un viņš ir prezidents. Tas bija liels ieguvums, ka mums pirms prezidenta vēlēšanām bija debates, visi vairāk vai mazāk tās ir dzirdējuši, un ir iespēja atgriezties pie tām debatēm un paklausīties, ko esošais prezidents ir solījis un domājis. Tas gan ir iespējams. Taču tas vairāk ir jūsu, ne manā lauciņā.
Nesen aģentūrai LETA sacījāt, ka, panākot vienošanos par valdības darbiem, Latvijas Reģionu apvienība būtu gatava strādāt Vienotības priekšsēdes Solvitas Āboltiņas vadītā valdībā.
Vajag paskatīties sarunu kopumā. Latvijas Reģionu apvienība vienmēr ir iestājusies par principu, kas vispareizāk ir, ja premjera kandidāts ir cilvēks, kurš ir partijas vadītājs vai cilvēks, kurš pirms vēlēšanām ir bijis premjerministra kandidāts un piedalījies debatēs. Šie cilvēki ir izgājuši cauri pastiprinātam sabiedrības uzmanības lokam. Labāk, ja par premjeru kļūst cilvēks, kuru mēs zinām. Kas notiek tagad? Viens no premjera kandidātiem ir demisionējis [Laimdota Straujuma], divi premjera kandidāti [Aivars Lembergs un Roberts Zīle] ir pateikuši, ka nav gatavi uzņemties atbildību par valsti. Paliek trīs politiskie spēki, no kuriem viens ir Saskaņas kandidāts Nils Ušakovs, kuram, izskatās, būtu grūti atrast sabiedrotos, lai izveidotu valdību, ņemot vērā viņu citādāko attieksmi nacionālās drošības jautājumos. Pārējie divi kandidāti [Mārtiņš Bondars un Inguna Sudraba] ir ar nepietiekamu balsu skaitu parlamentā. Tad paliek partiju vadītāji vai kāds, kuram nav vēlētāju mandāta un kurš nav izgājis pietiekami rūpīgu sijāšanas procesu pirms nokļūšanas augstajā amatā. Ir jābūt pārliecībai, ka šis cilvēks spēj aizstāvēt savas politiskās organizācijas uzstādījumus.
Laimdota Straujuma arī iestājās Vienotībā tikai tad, kad viņu aicināja veidot valdību.
Latvijā politiskajai videi un cilvēkiem, kuri ietekmē politisko kultūru, to vajadzētu vērtēt kā nopietnu signālu, ka tā rīkoties nedrīkst. Tad, ja man prasa, labāk lai ir jaunas vēlēšanas.
Ja jūsu partija būtu valdībā, par kuru ministriju tā vēlētos uzņemties atbildību?
Ir četri virzieni, kas nākamajos gados ir svarīgi - nacionālās drošības virziens, tautsaimniecības attīstība, demogrāfija un reģionālās politikas jautājumi. Šajās prioritātēs katra ministrija spēlē savu lomu.
Vai Latvijas Reģionu apvienība gribētu vadīt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju?
Ja mūsu apvienībai izteiktu šādu piedāvājumu, mēs to nopietni apsvērtu.
Kurš būtu ministra kandidāts?
Domas ir, taču atturēšos šos cilvēkus nosaukt, lai viņiem būtu mierīgi svētki, bet viņi ir zināmi cilvēki.
Koalīcija atlika galīgā lēmuma pieņemšanu par vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Kaspara Gerharda piedāvātajiem diviem administratīvi teritoriālās reformas modeļiem. Kuru no tiem jūs atbalstāt?
Es nemāku tā pieņemt lēmumus. Mums bija šeit atnākuši no VARAM pārstāvji. Promejot bija tādi secinājumi - nekas nav izlemts, nekas uz priekšu nevirzās, vēl daudz darba. Novadu apvienošanas kontekstā Latvijas Reģionu apvienība nerunā par piespiedu pasākumiem. Mēs runājam par brīvprātības principiem.
Nākamajai valdībai viens no smagajiem uzdevumiem būs patvēruma meklētāju uzņemšana. Atšķirībā no Nacionālās apvienības jūs atbalstījāt nacionālo pozīciju bēgļu jautājumā.
Savukārt jūlijā mēs vēlējāmies, lai valdība nāktu uz Saeimu un ziņotu, kā tā ir spējīga vadīt riskus, kas asociējas ar bēgļu uzņemšanu, runātu par izmaksām un iezīmētu darbības virzienus. Kaut ko no tā valdība ir darījusi, bet tas mani nepārliecina. Es zinu Ropažu novada stāstu [šajā pašvaldībā LRA ir pie varas], jautājums par riskiem vispār nav risināts. Vienīgais jautājums ir, cik mēs būvēsim un cik mēs tērēsim būvniecībai. Es uzskatu, ka Latvija nav gatava tiem procesiem, kuri šobrīd ietekmē Eiropu visnopietnākā veidā. Jautājumu spektrs ir milzīgs, un, lai tos risinātu, ir jābūt premjerministram, kura politiskajā pārraudzībā un pakļautībā ir šie jautājumi. Es oktobrī biju Minhenē, lielākajā Bavārijas bēgļu sadales punktā. Mani globālie kontakti deva šo iespēju, jo tā nav publiski pieejama vieta. Tie cilvēki mēģināja izgaismot to problemātiku, kas ir Bavārijas bēgļu sadales centram, un arī federālās valdības nespēju palīdzēt federālajām zemēm. Bavārija ir milzīgi bagāta zeme, kas spēj šīs problēmas risināt, bet, ja vienā dienā sadales centra vadītājam ir jāizraksta rēķini, kas ir lielāki par miljonu eiro dienā, lai nosegtu ar bēgļu uzņemšanu saistītus izdevumus, tad arī Bavārijai tie ir resursi.
Jūs pēc ievēlēšanas Saeimā ar Artusu Kaimiņu bijāt tuvi politiskie domubiedri un ar izpratni izturējāties arī pret veidu, kādā viņš uztvēra savu darbību Saeimā. Kas notika?
Mēs sēdējām frakcijas sēdē, viņš ienāca, uzlika uz galda iesniegumu par izstāšanos un devās projām. Politiskajā darbībā ir divas daļas - formas un satura daļa. Formas ziņā esmu ļoti liberāls cilvēks, ja runājam par formu, kādā veidā aiznest saturu līdz klausītājam. Bet par saturu esmu ļoti prasīgs cilvēks - it sevišķi pret sevi. Es zinu, kurām runām esmu sagatavojies un kurām neesmu.
Jūs pats gatavojat runas, vai to dara Kristīne?
Es, piemēram, jau mēnesi iepriekš zināju, ka man būs jāuzstājas par Citadeles banku. Tad mēs kopā apspriedām runas struktūru, bet es to runu iznēsāju kā bērnu. Es runāju ar Kristīni. Viņai ir idejas. Tad es skatos, kā tās idejas ielikt. Tas ir ļoti radošs process. Par saturu esmu prasīgs kā pret sevi, tā pret saviem kolēģiem.
Vai jūs noticējāt, ka Artuss Kaimiņš aizgāja tāpēc, ka apvienība atbalstīja Solvitu Āboltiņu? Jāatgādina, ka ar viņas palīdzību Kaimiņš panāca Ainara Dimanta atbrīvošanu no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes [pēc intervijas kļuva zināms, ka A. Dimantu tiesa ir atjaunojusi padomē]?
Man ir dažas domas un priekš sevis diezgan liela izpratne, kas ir noticis. Man tas ir diezgan skaidrs, bet laiks visu saliks savās vietās.
Varbūt varētu konkrētāk.
Kā māca Amerikā gudrās skolās, tad, kļūstot par politiķi, tas ir liels pārbaudījums ar varu. Tajās gudrajās skolās politiķiem saka, ka ir jautājumi, kas skar vienkāršas lietas, bet kas ieved kārdinājumā. Piemēram, kamēr jūs esat parasts pilsonis, neviens jums nesaka, ka esat skaists, gudrs un talantīgs. Taču dienā, kad jūs kļūstat par deputātu, ministru vai prezidentu, gandrīz katrs nāk klāt un saka, cik jūs esat gudrs, skaists un talantīgs.
Vai tiešām kāds tā saka?
Jā, tā notiek dzīvē. Dažādās formās. Tā svarīgākā lieta ir, lai cilvēks, kurš no kandidāta ir kļuvis par amatpersonu, šim stāstam nenotic. Ja šim stāstam notic, tad sākas profesionālās problēmas un personiskās traģēdijas. Es varbūt tā tēlaini atbildēju.
Jūs pats šim stāstam nenoticat?
Es mēģinu ap sevi pulcēt cilvēkus, sākot ar ģimeni, kur saņemu pietiekami lielu kritikas devu, un beidzot ar Kristīni, kas nekautrējas man teikt par profesionālajām kļūdām, kuras es ikdienā pieļauju.
Varbūt sabiedrībai ir labvēlīga attieksme pret jums arī tāpēc, ka tā medijos redz jūsu sirsnīgo ģimeni?
Manai mīļotajai sievietei [dzīvesbiedrei Ievai Bondarei] ir sava profesionālā dzīve, kas arī savā veidā ir saistīta ar publisko telpu. Varbūt tam ir kaut kāds sakars. Jā, tam varētu būt pietiekami pozitīva kolerācija. Sliktāk būtu, ja es būtu apprecējies ar raganu, kas lidotu ar slotu. Tas būtu sliktāk (smejas).
Vai jūs vēlētos, lai dēls Daniels, kurš jūs pavadīja arī Valsts prezidenta vēlēšanu dienā, kļūtu par politiķi?
Es vēlos, lai mani bērni izdara izvēles, par kurām viņi paši ir laimīgi.
Vai jums ir kāda apņemšanās, sagaidot valsts simtgadi, ko Latvijā svinēs pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām?
Es ceru, ka 2018. gada novembrī būšu Latvijas premjerministrs.