Viens no amizantākajiem jautājumiem, kādus uzdod par politiskajām partijām, ir - vai partija X ir populistiska? Jautājuma dīvainība izriet no tā, ka politika vispār ir populistiska un visas partijas ir populistiskas. Atšķiras stils un populismu veidojošie komponenti. Protams, ir populisms, kas, kā saka, griež ausīs, piemēram, konkrētu materiālu labumu solīšana. Tomēr populisms ir arī apgalvot, ka kādas reformas rezultātā «ieguvēji būs visi». Vai apelēt pie «vērtībām» (vienalga - Eiropas, kristīgajām utt.), jo tā ir spēlēšanās ar jēdzienu, kas interpretējams tik plaši, ka faktiski neko nenozīmē.
Tomēr populisma jēdzienam bieži pievienotais apzīmējums «bīstams» nozīmē, ka šī politiskā prakse nav tikai būtībā nekaitīga muldēšana. Līdz ar to, ja mēs vispār cenšamies izprast populisma parādību (t. sk. Latvijas politikā), vissvarīgāk ir saprast, kas nosaka bīstamību.
Lai politika notiktu, ir nepieciešams pretinieks. Un te nav ko čīkstēt - nav iespējama politika «sadosimies visi, visi rokās». Jautājums ir par to, kā pretinieks tiek konstruēts. Ikvienam no mums vienlaikus ir dažādas identitātes, savukārt populisms kļūst bīstams tad, ja tas vienu no identitātēm absolutizē. Piemēram, ja cilvēks ir liberālis partnerattiecību jautājumā, tad tas it kā nozīmē, ka viņš nepieņem nāciju kā valsts pamatu. Vai - ja cilvēks skeptiski vērtē imigrantu integrācijas iespējas, tad tas it kā nozīmē, ka viņš vispār ir kriptofašists. Bīstama ir pretinieka vienkāršošana, jo tā nozīmē, ka viņā vispār nav jāklausās («ko var gribēt no...»). Ka viņš ir nevis jāuzvar kopīgā komunikācijas laukā (pat ja tas nozīmē, kurš prasmīgāks daiļrunātājs), bet jāignorē un jānoraida vienmēr un visur. Formulēšu citādi. Bažas nerada populisms, kas izpaužas kā pretinieka teiktā nekorekta «izraušana» no konteksta, pašmērķīga izsmiešana publikai par prieku utt. Nav patīkami, bet. Problēmas sākas, ja pretinieks tiek primitivizēts tādā pakāpē, ka tiek apšaubītas viņa tiesības uz pastāvēšanu. Ņemot vērā, ka populisms nav raksturīgs tikai politikai, var minēt šādu papildu piemēru. Populisms ir apgalvot, ka nekādu klimata izmaiņu nav, tas ir «zinātnieku mafijas» izdomājums. Labi. Populisms kļūst bīstams, ja tas aicina iebrukt kādā konferencē vai liegt šiem kaitniekiem izteikties.
Vai Latvijā populisms - visurklātesošs - kaut kur balansē uz šādas bīstamības robežas? Grūts jautājums. Jo mūsdienu komunikācijas formu specifiskums (piemēram, «laipnības» sociālajos tīklos) neļauj adekvāti novērtēt, vai notiek vienkārši kacināšana, aizvainošana vai izteikumu autori patiešām tā arī domā un ir gatavi savu viedokli īstenot ārpus virtuālās telpas. Pieļauju, ka šī neskaidrība ir raksturīga arī citām valstīm, un no šī viedokļa interesants ir Trampa fenomens.
Rezumējot: populisms, ja ar to saprot bārstīšanos ar solījumiem, izpatikšanu auditorijai, ir tik izplatīts, ka retam politiķim Latvijā ir tiesības šo jēdzienu lietot kā kritikas instrumentu, vērtējot citus. «Sarkanajai lampiņai» jāieslēdzas tad, kad sākas pretinieka demonizācija.