Starp seksu un darbu
Lai arī daži «tīrās» klasikas mīļotāji starpbrīdī zāli pamet, vērtību aizstāvjiem nav ko sašust - R. Vaivars pret romānu izturējies ar pietāti. Radošā grupa iedziļinājusies oriģinālā, kaut secinājumi brīžam nesakrīt ar priekšstatu, kas ir «pareizs» J. Jaunsudrabiņš. «Oriģinālā» Aija ir viens no spēcīgākajiem latviešu literatūras sacerējumiem, izcils stila paraugs, arī latviešu literatūrā neierastas tēmas risinājums. Aija J. Jaunsudrabiņam nav tikai deģenerējusies bāba, bet gan arhetipisks mūžīgi sievišķais, kurā savienojas radošais un iznīcinošais pirmsākums. Aija ir daba. Aija ir seksualitāte tīrā formā, nesavaldāma un nepakļaujama, kaut paša autora simpātijas drusku didaktiskā formā tomēr pieslejas darbam un tikumam kā pozitīvajām vērtībām, varbūt arī tāpēc, ka paša uzrādītā arhetipa spēks viņu gluži vienkārši šausmina. J. Jaunsudrabiņa Aija ir klasiskās latviešu literatūras sastapšanās ar modernismu, naturālisma vaibstiem spiežoties cauri impresionistiskajiem dabas aprakstiem. Iesakņojusies tomēr maldīgā, vienkāršotā J. Jaunsudrabiņa - reālista birka.
Ja romānu izrādē mēģina skatīt tikai reālpsiholoģiskās koordinātās, Aijas dēmoniskajā raksturā ir drusku par daudz dēmonisma, par maz pamatojuma, tāpat kā Jāņa dvēseles mokās, ja, protams, nepieļauj, ka varonis ir neirotisks histēriķis un polarizētas garastāvokļa maiņas - slimības izpausmes. To, ka Aiju «kā stāv» reālistiski iestudēt grūti, pierāda uzvedums Nacionālajā teātrī, kurā režisors Mihails Kublinskis bija spiests piekāpties varones priekšā. Viņa Aija burtiski pieprasīja, lai viņu saprot, jūt līdzi, lai saskata arī viņas ciešanas.
Jaunais reālisms
R. Vaivars gājis līdzīgu ceļu, J. Jaunsudrabiņa tekstu piegriežot savām vajadzībām, kaut viņa pieeja ir konsekventāka, teju naturālistiska. Sajūsmina, kā režisors spēlējas ar zināmo tekstu. Izrāde var kalpot par uzskates līdzekli šķirklī «dekonstrukcija», atklājot un komentējot tekstu vienlaikus, un ir apburoši ironiska - bez pietātes šķaida klišejiskus priekšstatus. Visi zina, ka Aija interesējas tikai par materiālām vērtībām, savukārt Jānis, izsakoties klasiķa vārdiem, saprot, ka «ne tikai no maizes dzīvojam»? Kristīnes Nevarauskas Aija gan dzīvo scenogrāfa Aigara Ozoliņa talantīgi uzburtajā netīrumu kaudzē, tomēr nav ne sātaniska būtne, ne deģenerāte. Viņas vēlmes ir loģiskas. Kamēr Ginta Grāveļa Jānis niekojas ar dēļu galiem, naglojot rotājumu, mājās nav nekā ēdama. Teju ģeniāla ir izdoma uz skatuves nemitīgi sildīt ūdeni - garaiņi, kas kontrastē ar vēsās telpas gaisa sterilitāti, it kā dvako un piešķir Aijas mājai neatdarināmu smārdu. Tā smako mājas, kurās netiek gatavots, kurās nejauši salasītas otrās tīrības lietas veido vidi, tāpat kā nejauši uzlasītas idejas - tajās mītošo cilvēku būtību. Tomēr izrāde nav «atmaskojums», bet komiski skumjš, cilvēcisks stāsts.
R. Vaivara Aija notiek šodien un Latvijā. Bez eksaltācijas. Neviens no varoņiem - K. Nevarauskas Aija, G. Grāveļa Jānis un Artūra Dīča Juris - nav deģenerāts. Vidējais latvietis ar savām domām un jūtām. Ko lai dara, ja tās netiek justas klasiķu cienīgā cēlumā. Toties īstas. Juris kāzu skatā velk nost kreklu, atklādams tetovējumu, kurā iemūžināto «Aiju» nule papildinājis ar lielo «K». (Iznāk «kaija».) Aijai Juris patīk. Jānis patīk drusku vairāk, varbūt viņa viņu pat mīl. Bet sakiet, lūdzu, viņai, kā lai harmoniski dzīvo ar vīrieti, kurš ir infantils? Attiecības ir idilliskas, kamēr tajās ir spēles elements, bet pietiek ieminēties, ka vajadzētu aiziet uz veikalu, un Jānis gluži kā demagoģisks pusaudzis atceras par Juri.
Aktieri saspēlējas lieliski. Aija varbūt ir K. Nevarauskas labākā loma, aktrise tēlā smalki savieno absolūtu sievišķību ar parupju lietišķību. G. Grāvelis un A. Dīcis neatpaliek - abi spēj izveidot simpātisku varoni. Var smieties par varoņiem (un ir par ko smieties), bet cilvēciski iespējams arī līdzi just. Tiesa, G. Grāveļa Jānis neizdarīs pašnāvību. Bet kāpēc no viņa to prasīt, ja varoņa izpratnē nekas briesmīgs nav noticis? J. Jaunsudrabiņa ģenialitāti taču tas neapšauba. Tieši otrādi - parāda viņa gaišredzību, «uzdurot» tēmu, kas latviešu tautai acīmredzami būs aktuāla gadu simtos. Izrādes fināls ir ironijas paraugstunda - Jānis griež vēnas. Ko tas nozīmē? To pašu, ko fonā skanošais jestrais meldiņš. Pazināt? Tāpat kā Aija, arī Tas trakais kavalieru gads šodien izskan gluži citā intonācijā. Nedomāju, ka tā ir zaimošana. Vienkārši - reālisms.