«Tas ir stāsts par Latvijas avangarda mākslu XX un XXI gadsimtā,» rezumē kuratore Ieva Astahovska. Septiņi mākslinieki - Kārlis Johansons, Gustavs Klucis, Valdis Celms, Jānis Krievs, Artūrs Riņķis, Gints Gabrāns un Voldemārs Johansons - pārstāv dažādas paaudzes, un katrs ir spilgts sava laika mākslas novators.
Gara milzis
Pirmais darbs, ar kuru saskaras Gaismas pils apmeklētāji, ir ekspozīcijas jaunākā mākslinieka Voldemāra Johansona telpiskā skaņas instalācija Op. 34 (Izstarošana), kas it kā būtu veidota īpaši šai ēkai un sastāv no dažādā augstumā piekārtām granīta plāksnēm. «It kā grīdas flīzes būtu parautas gaisā un iekustinātas,» salīdzina S. Krese. Šis mākslinieka darbs ieskandina bibliotēkas foajē - pie katras plāksnes ir piestiprināts neliels metālisks āmurītis, kuram impulsu piesist dod V. Johansona paša izveidota plate, kas atskaņotājā vienu pilnu apgriezienu veic četrās minūtēs.
Pirmo reizi Latvijā ir eksponēti krievu kinētiskās mākslas leģendas Vjačeslava Koļeičuka reproducētie Kārļa Johansona darbi, kuru oriģināli 1921. gadā bija skatāmi konstruktīvistu grupas daļā OBMOHU izstādē Maskavā un atklāj lietu struktūru. No fotogrāfijām ir izdevies restaurēt astoņus no deviņiem darbiem, kuri iepriekš viesojušies Vācijā, Lielbritānijā, Nīderlandē, ASV un citur. «Viņš ir viens no mūsu lielākajiem gara milžiem, kuru vajadzētu zināt tikpat labi kā [fotoaparātu] Minox vai Dziesmu svētkus,» par vienu no radikālākajiem XX gadsimta mākslas avangardistiem teic pētnieks Juris Sils.
Vienā telpā ar Kārli Johansonu «dzīvo» vēl viena pasaules zvaigzne - Gustavs Klucis. Izstādē ir redzami viņa agrīnie darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma, kas izceļ futūristisko un utopisko līniju mākslinieka radošajā domāšanā. Starp šiem mākslas smagsvariem ir iekļuvis arī Gints Gabrāns ar darbiem Ne no kurienes, kuru radīšanā ir izmantotas jaunākās tehnoloģijas un zinātnes iespējas. «Viņa plastmasas skulptūras ir kā antitēze agrīno avangarda mākslas darbu konstruktīvi skaidrajai izteiksmei, taču tās pārsteidzošā kārtā norāda šīs avangardiskās domāšanas turpināšanos,» akcentē I. Astahovska.
Daugava mijkrēslī
Konstruktīvistu mantojums un futūristiskās idejas jaunu aktualitāti ieguva 70. gados Valda Celma, Jāņa Krieva un Artūra Riņķa darbos, kas apskatāmi Latvijas Nacionālās bibliotēkas tālākajā telpā. «Tā laika avangarda klātbūtne izstādē ir nozīmīga ar to, ka ļauj mums ar svaigu skatienu paraudzīties uz padomju periodu, par kuru pēc Latvijas neatkarības atgūšanas centās nerunāt un aizmirst,» uzskata kuratore. Viens no projektiem, kuru toreiz izdevās realizēt dzīvē, ir J. Krieva vizuālās informācijas sistēma Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā un daudzprogrammu sinhrona gaismas sistēma pulksteņa tornī.
«Diemžēl šis darbs nav saglabājies, kas, manuprāt, ir zaudējums pilsētai,» piebilst mākslinieks, kurš kopā ar kolēģiem ir centies to rekonstruēt virtuāli. J. Krievs atgādina, ka viņa gaismas strēle bija ne tikai dekoratīvs, bet arī funkcionāls objekts, kas skaita sekundes. «Tiem, kas steidzas uz vilcienu,» paskaidro mākslinieks, kurš pats mēdzis kavēt. Savukārt vienā no šīs telpas tumšākajām «kabatām» ir izvietoti A. Riņķa «kinētiskās glezniecības» darbi, kuri ir meditatīvi poētiski un atklāj viņa aizraušanos ar gaismas mākslu.
Izstādē skatāms mākslinieka, dizainera un teorētiķa V. Celma projekta Pozitrons izvērsums - tas bija iecerēts kā vides objekts, ko pasūtīja rūpnīca Ivanofrankivskā, taču tas netika realizēts, jo nomainījās vadība. Vēl viens viņa darbs - Daugava -, tajā tiek parādīta upes dažādība. «Daugava vakara mijkrēslī,» teic mākslinieks, aiz kura muguras tā paliek arvien tumšāka un tumšāka, it kā viņš spētu to saskatīt ar pakausi. V. Celms norāda, ka savos darbos vēlējies, lai skatītāji aizrautos nevis ar materiālo, bet ar gaismas, krāsas, kustības emocionālo pusi.
Izstāde