Neraugoties uz to, ka vēl tikai aprīlis, amatpersonu izteikumos (piemēram, premjeres paustajā šīs nedēļas valdības sēdē) pavīd kritēriji, atbilstoši kuriem nozares var cerēt uz lielāku finansējumu nākamā gada budžetā. Tie būtu: drošība plus ja papildu naudu pavada reformas konkrētajā sektorā. Lai tā būtu, tikai noderētu arī vienoties par vairākiem jautājumiem.
Par nepieciešamību palielināt finansējumu Aizsardzības un Iekšlietu ministrijām, cik saprotams, diskusiju nav. Tomēr, jo īpaši ņemot vērā, ka citām vajadzībām nāksies atteikt, sabiedrībai būtu svarīgi iegūt priekšstatu, kā papildu nauda tiks tērēta. Jo, atvainojos par cinismu, «apgūt» var jebkuru summu, ļoti negribētos, lai, fonā nepārtraukti skanot tēzei par «sarežģītu ģeopolitisko situāciju», pamatotas bažas tiktu izmantotas, lai kāda partija vienkārši palielinātu tās kontrolēto naudas plūsmu apjomu. Pilnīgi saprotams, ka visu smalki stāstīt mūsu militārā un iekšlietu resoru cilvēki nevarēs (tas būtu līdzvērtīgi pasniegt uz paplātes Latvijas militāro spēju detalizētu izklāstu Krievijai), tomēr daudz piesauktie procenti no IKP «drošībai» sīkāk paskaidrojami gan būtu.
Arī formulā «nauda apmaiņā pret reformām» nekā peļama nav, tomēr vēlama būtu skaidrība, ko kurš saprot ar «reformām». Gan tāpēc, ka par tādām var pasludināt kaut kādu kosmētisku vienu un to pašu saskaitāmo samainīšanu vietām, gan tāpēc, ka, cenšoties iegūt naudu, reformas var būt vienkārši nejēdzīgas. Starp citu, zīmīgi, ka arī pašu jēdzienu «reformas» oficiālajā retorikā arvien biežāk nomaina krietni izplūdušāks vārdu savienojums «jaunās politikas iniciatīvas», kas, prasti sakot, var būt jebkas. Piemēram, mēģinājums izmangot papildus jaunas štata vietas, saucot to par «reformu», var izraisīt saviebšanos, savukārt to nosaucot par «jauno politikas iniciatīvu», izklausās gludāk. Subjektīvā skatījumā par reformu uzskatāms kaut kas tāds, kas a) samazina birokrātisko slogu kopumā, b) padara konkrēto modeli (organizatorisko, naudas plūsmu utt.) caurspīdīgāku, saprotamāku, vienkāršāku un jēdzīgāku. Punkts. Vienlaicīgi liekas, ka daļa no politiskās un valsts pārvaldes elites - acīmredzot dzīvojot ar vieglu nobīdi laikā, piemēram, joprojām 2014. gada sākumā - uzskata, ka bēdīgi slavenā krīze pārvarēta (un jauni sarežģījumi nav gaidāmi), attiecīgi valsts par palielināt savu klātbūtni dažādās sfērās. Taisnības labad jāsaka, ka vēsākie prāti (piemēram, VARAM un FM personā) atgādina, ka pēc pirmajām investīcijām kādas jaunas funkcijas izveidē nauda taču būs nepieciešama arī turpmāk šīs funkcijas uzturēšanai, tomēr kopējā tendence ir bīstama.