Droši vien atkal kāds biezo saiets, veroties uz autostāvvietu, nopūtās dažs labs Ķīpsalas halles otrā pusē notiekošā atlaižu gadatirgus Cenplēsis apmeklētājs. Viņam ne prātā nenāca, ka Ķīpsalas hallei kopš sestdienas tiks piešķirts patosa pilns vēsturiskas vietas tituls. Ar smalkajām automašīnām uz Ķīpsalu bija sabraukuši plaši pazīstami latvju labieši. Tiem tauta esot izvirzījusi prasību dibināt apvienību Par labu Latviju! un startēt 10. Saeimas vēlēšanās.
Tamdēļ viņi - aicinātie - saulainajā sestdienā pulcējās Ķīpsalas izstāžu halles aptumšotajā stūrī, kur gaisma apspīdēja tikai apaļo galdu, pie kura sēdēja labākie no labākajiem, uzņēmīgākie no uzņēmīgākajiem. Aicinātājiem - tautai - šo spriešanu bija atvēlēts vērot interneta tiešraidēs.
Tur, viedo vīru runās klausoties, arī skaidrāks tapa, kamdēļ apvienības Par labu Latviju! dibināšanas zālē valda tāda tumsa. Raug, latvju zemi sveši kungi plosa. Tiem svešiem kungiem pat vairākas sejas ir - viena kā skandināvu bankai, cita - kā aizdevējiem no Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Komisijas. Tie svešie kungi uzglūn latvju labiešu mantai, grib visu lēti pārpirkt, likt vietējiem maksāt arvien lielākus un lielākus meslus, aiztriekt latvjus kalpu gaitās uz svešām zemēm sēnes lasīt. Izravēt patriotisma un nacionālās pašapziņas asnus. Tā runāja forumā Par labu Latviju!. Tā runāja Ēķis, Šķēle, Šeiņins. Tādēļ arī tumsa Ķīpsalas hallē, ka Par labu Latviju!, redz, nebūs nekāda parasta priekšvēlēšanu apvienība. Tā būs tāda kā nacionālās pretošanās kustība... Kas pretosies tiem svešajiem kungiem. Un karavadoņa (ekonomikas ministra?) Aināra Šlesera vadībā mēģinās ne vien iekarot leišu un igauņu tirgus, bet arī pārņemt skandināvu uzņēmumus!
Skan iedvesmojoši? Kā nu ne! Re, arī Latvijas Neatkarīgās televīzijas tiešraidē rakstītā Tautas deklarācija ir iedvesmojošu atziņu pilna. «Latvijas galvenā vērtība ir Latvijas cilvēki», «Latvijas pilsoņu skaits ir izšķirošs Latvijas nākotnei». Un šo deklarāciju parakstījuši ne vien reģionālo partiju Ogres novadam, Latgales tauta, Vienota Rēzekne un mazās Jaunlatvijas priekšsēži, bet arī smagsvari - jauntapušais apvienības Par labu Latviju! valdes priekšsēdētājs Guntis Ulmanis, TP priekšsēdis Andris Šķēle un LPP/LC līderis Ainārs Šlesers.
Un apvienības programma... «Mēs strādāsim, lai iedzīvotāji justos labi, novērtēti un būtu droši par savu nākotni.» «Mēs strādāsim, lai ikviens iedzīvotājs varētu būt pārliecināts par ikviena nodokļos samaksātā lata pamatotību un atdevi.»
Viss būtu teju ideāli, ja kā auksta ūdens šalts nenāktu atklāsme, ka absolūtais vairākums šo skaisto solījumu teicēju jau ilgus gadus turējuši varas grožus savās rokās. Par labu Latviju! apvienojušies ļautiņi nav nekāds naivu ideālistu bariņš. Tie ir bijušie ministri, valdības vadītāji, bijušais Valsts prezidents, vēl arvien ietekmīgi biznesa smagsvari. Ļaudis, uz kuriem gulst vaina par to, kas iepriekšējos teju divdesmit gados nav izdarīts. Cilvēki, kuri veidojuši nodokļu sistēmu, uzņēmējdarbības vidi tādu, kāda tā ir. Ļaudis, kuri kreditēšanas un nekustamo īpašumu buma laikā vairojuši savu turību drudžainā patēriņa pieauguma dēļ. Tie, uz kuriem lielā mērā gulst atbildība gan par gāzi grīdā politiku, gan par to, ka vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzņēmējus uzskata par ekspluatatoriem. Tieši šie ļaudis ir stāvējuši pie pašu tagad kritizētās valsts pārvaldes sistēmas šūpuļa, tā ir izveidojusies viņu valdīšanas laikā un ar viņu svētību.
Tādēļ šo cilvēku mutē sūrošanās par nacionālās pašapziņas un stingra mugurkaula trūkumu skan piedauzīgi. Jo tieši viņi ir iedibinājuši sistēmu, kuras priekšā skolotāji, pensionāri, frizieri, šoferi, augstskolu pasniedzēji, mazie uzņēmēji un vēl daudzi citi jūtas nevarīgi, bezspēcīgi un šai valstij nevajadzīgi. Latvijas valsts piederīgie, kuri dodas brīvprātīgā ekonomiskajā emigrācijā uz Rietumiem, par iemeslu šai izvēlei bieži vien min tieši to, ka atšķirībā no Latvijas uzņēmēji arī ciena savus darbiniekus, bet politiķi - iedzīvotājus.
Senā latviešu tautas anekdotē ir vēstīts par mācītāju, kurš draudzei teicis: «Klausieties manos vārdos, neskatieties uz maniem darbiem!» Uz kaut ko līdzīgu mūs aicina Par labu Latviju!. Viņu vārdos netrūkst nedz patosa, nedz arī šādu tādu racionālu domu. Tomēr mēraukla, ar kuru viņus mērīt, ir nevis viedie vārdi, bet gan līdz šim paveiktais. Savukārt tas, kam viņi pretojas, ir nevis kādi dēmoniski svešie kungi, bet gan viņu varas un ietekmes mazināšanās.