Taču ne jau Viktors Janukovičs, kuram tādas lietas kā valstiska neatkarība un suverenitāte nešķiet pamatvērtības, bet gan vienkārši ideoloģiska muldēšana. Šis dokuments, kurš vēl jāratificē abu valstu parlamentos, var dot tiesības paturēt savu armijas bāzi par trešo daļu gadsimta ilgāk tādai valstij, kuras politiskā vadība un sabiedrības vairākums uzskata neatkarīgas un suverēnas Ukrainas pastāvēšanu par pārpratumu. Lai ko arī savas darbības attaisnošanai nestāstītu Janukovičs, skaidrs ir viens - Kremlim izdevies veiksmīgs gājiens spēlē par Ukrainas ievirzīšanu atpakaļ Krievijas orbītā. Ne jau gāze un ar rūsējošiem kuģiem apgādātā Melnās jūras kara flote bija galvenais, paskaidrojis Krievijas premjers Putins. Krievu flotes karogs ir bijis un arī turpmāk būs separātiska noskaņojuma uzturētājs Krimā un veicinās iespēju izdarīt spiedienu uz Ukrainas iekšpolitiku. Turklāt ekonomiskie aprēķini par «pazemināto» gāzes cenu, norēķiniem par Sevastopoles bāzes iznomāšanu parāda, ka Ukrainai faktiski no tā visa nav nekāda finansiālā ieguvuma. Tas gan neliedz Janukovičam skandināt, ka valsts iedzīvotājiem šogad un nākamgad netiks paaugstināta gāzes maksa.
Kopš stāšanās prezidenta amatā Janukovičs nav iesniedzis parlamentā nevienu likumprojektu, nav ierosinājis nevienu reformu, toties ievērojami palielinājis Ukrainas sabiedrības sašķeltību.
Pirmdien, tikai vienu dienu, pirms parlaments Kijevā mēģinās ratificēt minēto līgumu, bet opozīcija to mēģinās nepieļaut, darba vizītē Ukrainas galvaspilsētā ierodas Putins. Kur nu vēl tiešākas iejaukšanās piemērs?
Ir pazīmes, ka opozīcija beidzot varētu rīkoties kopīgi. Viegli nebūs - daudz iespēju ir palaists garām. Nav veiktas sistēmiskas reformas, trūcis rūpju par Eiropas vērtību ieviešanu, neviens nav veidojis apstākļus biznesa un personību attīstībai. Sākumā ukraiņi nezināja, ko darīt ar brīvību un neatkarību, tagad nezina, kā lai iemāca bērniem lepoties ar savu valsti.