Tas ir rutīnas darbs, taču joprojām liels izaicinājums, ir nepieciešams ieguldīt pamatīgu darbu, kurā ir iesaistītas vairākas ministrijas. Ieteikums būtu sākt tik ātri, cik vien ir iespējams, un Latvija ir sākusi prezidentūrai ES gatavoties jau ļoti laicīgi. Vēl viens ieteikums - visām ministrijām jābūt laikus informētām par to pienākumiem, jo varbūt Ārlietu ministrijai šie visi jautājumi šķiet pašsaprotami (ĀM), taču iesaistītas ir vairākas ministrijas, katra savu kompetenču ietvaros. Ministrijām vajadzētu būt zinošām, sagatavot savu personālu, palielināt to personāla daļu, kas strādā ar ES jautājumiem, un arī palielināt budžetu, kas tiek veltīts šīm aktivitātēm. Cilvēkus arī jāsāk laikus sūtīt misijās uz Briseli. Visam ir jāsākas laicīgi, labas prezidentūras atslēga ir sadarbība starp visām institūcijām. Cik saprotu, Latvija ir sākusi ar vairākiem iepriekšsagatavošanās darbiem, tāpēc esmu pārliecināts, ka tas ir pareizi.
Ko nozīmē valsts aparātam uzņemties šos pienākumus?
Tas ir smags darbs. Sešu mēnešu laikā darba daudzums palielinās dramatiski. Pirmām kārtām tas attiecas uz valsts patstāvīgo vēstniecību Briselē, jo tā vairs nevis vienkārši piedalās sanāksmēs, bet pati tās organizē, nosakot darba kārtību, izdarot secinājumus, diskutējot ar Eiropas Komisiju (EK), tās ģenerālsekretariātu. Taču arī valsts galvaspilsētā darba apjoms palielinās. Visvairāk jau ĀM, tādēļ ir nepieciešami labi izglītoti darbinieki, kas risina augstākā līmeņa jautājumus, nekā tas parasti notiek, kā arī pārējām ministrijām.
Ko tas nozīmē relatīvi mazai valstij - kā Latvija - kļūt par ES prezidējošo valsti?
Nav tāda vērtību mēra - liela vai maza valsts, jo ES vēsturē ir bijuši gadījumi, kad ļoti veiksmīgi prezidentūras novadījušas ir nelielas valstis, savukārt lielas ir izgāzušās. Kā mērvienības var izmantot darba organizācijas kvalitāti, ideju plašumu. Pastāv iespēja vadīt ES darbu, būt vadošajai dalībvalstij, ko arī trešās valstis pamana sarunās ar ES. Varbūt Lisabonas līgums padarīja rotējošo prezidentūru mazāk svarīgu attiecībā uz valstīm ārpus ES, taču tajā pašā laikā tai ir loma. Tāpēc, ja ir veiksmīga organizēšana, skaidras idejas, kā būtu lietām jānotiek, arī maza valsts var būt veiksmīga prezidentūrā.
Ko tas nozīmē kļūt par prezidējošo ES - tas ir augsts gods vai smagi pienākumi?
Atkarīgs, no kura skatpunkta raugās. Ja no ministriju vai amatpersonu puses, tad tas ir grūts darbs. No politiskā skatpunkta - katrai valstij tā ir iespēja ietekmēt noteiktus politiskos procesus, arī grūts pienākums, grūts ikdienas darbs, kas sākas vismaz divus gadus pirms prezidentūras. Šī ir iespēja katrai valstij sasniegt savus mērķus, taču liels darbs ir jāizdara iepriekš un arī prezidentūras laikā.
Ko tieši nozīmē «trio partnerība»?
Trio organizēšana neformāli vienmēr ir eksistējusi, bet tagad ir kļuvusi vairāk formāla. Ideja ir - katra valsts prezidē tikai sešus mēnešus, jo tas ir smags darbs, ko nevar darīt ilgāk, un šis periods ir par īsu, lai izdarītu kaut ko ļoti nopietnu. Ja uzņemas jaunas iniciatīvas, tās neko nenozīmē, ja ilgst tikai sešus mēnešus. Ja pastāv laba koordinācija starp trim prezidējošām valstīm, tad konkrētas darbības var ilgt 18, nevis sešus mēnešus. Tāpēc ir trio, tas ir veids, kā koordinēt prezidentūras. Mums ir kopējas idejas, lietas, ko gribam izdarīt kopā, tad to ir iespējams darīt 18 mēnešu laikā.
Kas būs nozīmīgākie politiskie notikumi šī trio prezidentūras laikā?
Pagaidām mēs nediskutējam par saturu, tas Itālijai ir par agru, jo mēs vēl pat neesam nodefinējuši savas nacionālās prioritātes. Latvijas puse ir nedaudz mums priekšā, ir jau bijusi diskusija, bet arī Latvijas prezidentūras prioritāšu sagatavošana varētu noslēgties tikai nākamā gada sākumā. Trio turpinās savu darbu, šī bija pirmā mūsu tikšanās. Jo vairāk strādāsim pie Itālijas prezidentūras, kas ir pirmā no trio, jo vairāk iedziļināsimies politiskajos jautājumos, ko vēlamies darīt prezidentūras laikā, un centīsimies kombinēt mūsu izvirzītās nacionālās prioritātes ar trio programmu.
Vai tas nebūs grūti Itālijai un Luksemburgai strādāt ar partneri, kuram trūkst pieredzes?
Noteikti ne. Jaunās dalībvalstis ļoti cenšas izdarīt savu darbu efektīvi, Latvijas valdība jau sākusi apstiprināt nepieciešamos pasākumus. Latvija ir ES dalībvalsts kopš 2004. gada, tāpēc šajos gados tā ir uzkrājusi ļoti labas zināšanas par ES un tās funkcionēšanu.
Mēs runājām par politiķiem, bet kas ir ar vienkāršajiem cilvēkiem - vai viņi vispār var pamanīt, ka valsts ir kļuvusi par prezidējošo ES?
Domāju, ka viņi zina gan, grūti gan pateikt, cik lielā mērā viņiem tas rūp. Prezidentūrai ir jābūt arī vienam no veidiem, kā dabūt ES tuvāk tās pilsoņiem, caur kultūras notikumiem, ko mēs nodrošināsim. Sagatavošanas stadijā ticam, ka kaut kas ir jādara, lai izskaidrotu pilsoņiem, kas ir ES, kas ir tās priekšrocības, ko sniedz ES, un ko tas valstij maksātu, ja tā nebūtu ES. Ir jāskaidro, ko īsti ES dara, jo lielai daļai cilvēku tas joprojām nav skaidrs.
Bet vai vispār ir svarīgi, lai vienkāršais cilvēks izprot visus šos mehānismus?
Protams, tas ir svarīgi, jo viņiem būs jābalso par Eiropas Parlamentu, būs jāvēl politiskas partijas vēlēšanās, kur Eiropas politika ir daļa no debatēm.
Par Itālijas pieredzi - varbūt jums jau ir sistēma, kā tikt galā ar prezidentūras jautājumiem, un nav īpašu bažu, nu labi, būs jānosaka nacionālās prioritātes, vai tas ir viss?
Mums ir sistēma, mums ir nacionālais likums, ir regulācija, kas nosaka, kā prezidentūrai jātiek organizētai. Bet tas neatrisina galveno jautājumu, jo tas ir jāpiemēro, ir jāorganizē visa mašinērija, sanāksmes, jādomā par sanāksmju saturu. Jā, mums ir zināma mašinērija, kas palīdz, bet tas nav viss stāsts, un viss stāsts ir ļoti komplekss.