Ir diezgan daudz darba ar presi, bet no nozares viedokļa - jau esmu sācis aktīvi tikties ar nozares speciālistiem un apzināt viņu intereses. Piemēram, darba plānā ir dalība ceļu būvnieku kongresā, kurā spriedīsim par nozares attīstību. Tieši par šo jautājumu ministrijai pēdējā laikā ir veltīti daudzi pārmetumi, un kopīgiem spēkiem centīsimies rast kādu risinājumu, kā ierobežota finansējuma apstākļos novērst autoceļu sabrukumu un nodrošināt nozares izdzīvošanu.
Autoceļu nozari jūs minat kā vienu no savām galvenajām prioritātēm. Vai, jūsuprāt, galvenā problēma ceļu nozarē ir tieši finansējuma trūkums, vai ir arī citi šķēršļi?
Jā, autoceļi viennozīmīgi ir mana prioritāte, jo, neskatoties uz to, ka mēs diezgan daudz resursu veltām ceļu atjaunošanai, situācija tik un tā pasliktinās, un mums ir jādomā, lai situācija tomēr uzlabotos. Neapšaubāmi viena lieta ir šis finansējums un ko par to varam atļauties. Vai mēs tiešām varam atļauties uzturēt ceļus visur vienlīdz augstā kvalitātē vai tomēr strādājam vispirms ar galvenajiem ceļiem, pēc tam skatāmies reģionālos ceļus, kas savieno novadu centrus, pēc tam pakāpeniski prioritāti piešķiram vietējiem ceļiem. Iesākumā svarīgākais mums ir galvenā ceļu tīkla sakārtošana, visu uzreiz mēs izdarīt nevarēsim. Otrs jautājums ir kvalitāte - mēs redzam, ka arī tie ceļi, kas ir atjaunoti, bieži vien pēc dažiem gadiem sabrūk, tāpēc mums ir jādomā par standartiem un normām, kuras mēs izvirzām katram ceļu veidam un kategorijai. Un, protams, vajag no pasūtītāja neatkarīgu kontroli, jo naudas mums ir maz, tāpēc mums jāraugās, lai tās izlietojums būtu ar pēc iespējas lielāku atdevi. Šobrīd, aizlāpot vienu bedrīti, rodas trīs citas.
Vai saredzat iespējas atsaukties ceļu būvnieku aicinājumam un no valsts budžeta pieprasīt lielākus līdzekļus ceļu nozarei?
Nu, uz to mums ir jāiet, bet sākotnējais Finanšu ministrijas piedāvājums vispār paredzēja samazinājumu, un tikai valdības sēdē panākta vienošanās kopējo valsts budžeta bāzi atstāt nemainīgu. Tās ietvaros mēs, protams, ceļu nozarei prasīsim palielinājumu. Bet valsts budžeta finansējums ir tikai neliela daļa no tā, kas ir nepieciešams - jāpiesaista arī struktūrfondi, un jau no 2014. gada ir jāpārceļ šie līdzekļi rekonstrukcijai, jo tas mums savukārt samazina uzturēšanas izdevumus - mums kādu laiku nav jālāpa bedrītes. Tas mums ļauj ietaupīt līdzekļus un izmantot tos ceļu rekonstrukcijas darbiem citur. Ir jādomā arī par publisko un privāto partnerību, jo ir skaidrs, ka mēs degvielas akcīzes nodokļa ieņēmumus 60-80% apjomā novirzīt ceļu nozarei tuvāko gadu laikā nevarēsim. Publiskā un privātā partnerība ļautu šo investīciju veikt nekavējoties, bet apmaksāt šos darbus dažu gadu laikā. Tas ir risinājums situācijā, kad īsā laikā nav līdzekļu, ko ieguldīt.
Kā jūsu kurss atšķirsies no priekšteča Aivja Roņa kursa?
Nu, Roņa kungs bija diplomāts un arī bijušais ārlietu ministrs, viņam bija ļoti svarīga šī ārpolitiskā dimensija, bet manas prioritātes droši vien būs iekšpolitiskas. Protams, es pievēršu uzmanību arī šīm ārpolitiskajām aktivitātēm, kā arī vienlīdz lielu uzmanību pievērsīšu gan attīstībai Rietumu, gan Austrumu virzienā. Savukārt radikālu pārmaiņu, kā valžu un darbinieku nomaiņas, noteikti nebūs.
Kāds ir jūsu viedoklis par šobrīd aktuālajiem dzelzceļa attīstības projektiem, piemēram, dzelzceļa elektrifikācijas projektu, Rail Baltica un pasažieru vilcienu atjaunošanu, - vai arī tie būs starp prioritātēm?
Dzelzceļš ir ļoti būtiska nozare gan transporta jomā, gan tautsaimniecībā kopumā, jo nozarē kopumā nodarbināti ap 12 tūkstošiem strādājošo ar salīdzinoši augstu atalgojumu, savukārt ar to saistītajā ostu un tranzīta nozarē ir vairāk nekā 50 tūkstoši strādājošo, tāpēc ir svarīgi nodrošināt šīs nozares konkurētspēju. Dzelzceļa elektrifikācija ir viens no šādiem soļiem, jo šobrīd uz Latvijas dzelzceļiem strādājošās lokomotīves jau tāpat ir novecojušas un jāmaina, un loģiska ir nomaiņa pret modernākām un ekonomiskām, it īpaši, ja ir iespēja piesaistīt Eiropas Savienības līdzekļus pašam elektrifikācijas projektam. Ne mazāk svarīga no ģeopolitiskā viedokļa ir Latvijas transporta sistēmas integrācija Eiropā, un tas ir Rail Baltica projekta uzdevums. Protams, skeptiķi saka, ka kravu plūsmas un pasažieru tur nebūšot, bet, kamēr mēs to nesāksim darīt, tikmēr nekas arī nenotiks. Šis projekts noteikti tiks īstenots. Sākotnēji tas būs vairāk politisks projekts, bet vēlāk - ekonomisks, jo, kad šis savienojums ar Eiropu tiks pabeigts, piemēram, līdz Berlīnei, tas kļūs svarīgs gan pasažieru, gan kravu pārvadājumiem.
Pasažieru pārvadājumu jomā ir skaidrs, ka tas ritošais sastāvs, kas šobrīd ir mūsu rīcībā, ir fiziski un morāli novecojis un to ir nepieciešams mainīt. Jautājums ir tikai par to, ar kādiem līdzekļiem tas tiks darīts. Zinot valsts budžeta iespējas, būtu loģiski šos vilcienus nomainīt par ES fondu līdzekļiem, bet, ja iepirkums par ES līdzekļiem nerealizēsies, noteikti tie tiks iepirkti tāpat, bet, iespējams, ilgākā laika posmā. Domāju, ka problēmas radīja neprofesionalitāte šādu apjomīgu iepirkumu organizēšanā.
Kā vērtējat sabiedrībā plaši apspriesto pilotu atalgojuma shēmu aviokompānijā airBaltic - vai šāda prakse valsts uzņēmumam ir pieņemama?
Nu, agrāk šis uzņēmums bija reģistrēts Kiprā un Latvijai nemaksāja vispār nekādus nodokļus. Ir jāsaprot, ka lidmašīnu piloti ir tāda veida speciālisti, kas var strādāt jebkur pasaulē, tāpēc mums nav citas izvēles, kā vien nodrošināt atalgojuma līmeni un nosacījumu, kas ir konkurētspējīgs ar citu uzņēmumu piedāvājumu, jo citādi speciālists vienkārši aizies prom. Nekādas nodokļu apiešanas shēmas tur nav, cik zinu, piloti saņem arī sociālās garantijas un samērīgu algu pašā kompānijā. Ja citas kompānijas šādu shēmu izmanto, bet mēs ne, mums ir jārēķinās ar lielākām izmaksām un konkurētspējas kritumu.
Vai liberalizācijas rezultātā sagaidāt arī jaunu tirgus dalībnieku ienākšanu pasta pakalpojumu tirgū?
Latvijas pastam noteikti vajadzēs uzlabot savus darbības rādītājus, jo uzņēmums pagājušajā gadā ir veiksmīgi samazinājis savus izdevumus, bet tam tagad ir jānodrošina konkurētspēja un jāpalielina savi ieņēmumi, jo pretējā gadījumā uzņēmuma attīstība ir apdraudēta. Skaidrs, ka lielajās pilsētās ar lielu iedzīvotāju blīvumu konkurence būs, bet ārpus blīvi apdzīvotajām vietām nāksies domāt par kompensācijas mehānismiem un to, kā šīs piegādes padarīt kaut vai daļēji izdevīgas.