Es nedomāju, ka cilvēkus īpaši interesē mana pagātne. Pieļauju, ka daudz vairāk interesē tas, ko es piedāvāju nākotnei. Tas, ko es gribu piedāvāt, ir saistīts ar manu sapni par Latviju - attīstītu, konkurētspējīgu, kurā cilvēki grib un māk sadarboties. Lai to panāktu, ir nepieciešami zināmi pārkārtojumi politiskajā vidē un kopumā mūsu attieksmē pret lietām. Un mums ir konkrēti priekšlikumi. Tie, starp citu, ir iesniegti arī ekspertu grupai, kas strādā Valsts prezidenta uzdevumā. Priekšlikumi par to, kā palielināt valdības darba stabilitāti, par to, kā valdību no birokrātisku dokumentu pārstrādes mašīnas pārvērst par politikas noteicēju, stratēģijas plānotāju. Lai to izdarītu, ir jāpavērš pretējā virzienā birokrātisko dokumentu plūsma. Patlaban šie dokumenti dzimst kaut kur ierēdniecības dzīlēs, un ierēdņa darbs teju vai tiek vērtēts pēc tā, cik viņš šādu dokumentu ģenerē vai cik labojumu ievieš dokumentos, kas viņam, profesionālā žargonā izsakoties, jāvīzē. Pēc tam visa šī plūsma, kas, izdrukāta A4 formātā, būtu vairākus desmitus centimetru bieza, nonāk valdības sēdē. To visu neviens nevar izlasīt un nelasa! Nedz tie, kuri pieņem, nedz tie, kuriem it kā būtu jāizpilda. Vajadzētu būt pretēji - kārtējos grozījumus ministriju birokrātija var radīt tikai tad, ja viņiem šādu uzdevumu dod Ministru kabinets, kas secinājis, ka šādas izmaiņas vispār ir vajadzīgas.
Tomēr atgriezīsimies pie jūsu darbības izvērtējuma. Var gadīties, ka jaunā partija piedāvā kādus risinājumus, piemēram, par ceļu fondu, par kuriem cilvēki teiks: pag, bet tieši Repše jau bija tas, kas rīkojās pretēji šodien paustajam.
Par minēto piemēru mēs varētu padiskutēt, bet kopumā mana atbilde ir: būtu dīvaini pieņemt, ka cilvēks ar 25 gadu pieredzi politikā šodien domā tieši tāpat kā pirms pieciem, desmit vai divdesmit gadiem. Laiki taču mainās, situācijas un prioritātes mainās, mēs paši izglītojamies un maināmies. Piemēram, pirms desmit gadiem, veidojot valdību, es un Jaunais laiks kā absolūtu prioritāti izvirzīja korupcijas un ar to saistīto negāciju izskaušanu. Es negribu teikt, ka korupcija šodien vairs nav problēma, tomēr šķiet, ka salīdzinoši svarīgāka ir attīstības veicināšana. Es arī atzīstu, ka toreizējo prioritāti - korupcijas apkarošanu - varēja virzīt ne tik konfrontējošā formā. Īsi sakot, protams, es atzīstu kļūdas.
No vienas puses, vairākums piekrīt, ka dalījums labējas un kreisas partijas mūsdienās kļuvis diezgan nosacīts. No otras puses, cilvēki pārmet, ka partijām nav ideoloģijas. Kā būs ar jūsu partiju?
Mēs veidojamies kā centriski labēja organizācija. Ar uzsvaru «labēja». Ar kreiso - sociālistisko, sociāldemokrātisko - novirzienu politikā attīstību tomēr neasociē. Tulkot jau var dažādi, tomēr vajadzētu saprast, ka sociālā atbalsta attīstība nav iespējama, ja valstij apcirkņi tukši. Ja to nesaprot, tad tā ir sociālā nodrošinājuma jēdziena jaukšana ar «vienlīdzību nabadzībā». Un jāatzīst, ka šobrīd Latvijā mēs diemžēl ļoti bieži uzņēmīgiem cilvēkiem «šaujam kājā». Dzirdam priekšlikumus Saeimā par mikrouzņēmuma nodokļa paaugstināšanu gandrīz dubultā apmērā, priekšlikumus par t. s. valdes locekļu nodokli utt. Tā nav stabila vide.
Politisko nošķīrumu tēmu minēju kontekstā ar potenciāliem sadarbības partneriem. Proti, var jau būt, ka partijas gadu laikā mainās, kļūst nobriedušākas, attiecīgi tām arī vieglāk sadarboties.
Diemžēl man ir grūti runāt par jebkādu briedumu politiskajās partijās. Es nesaskatu nekādas brieduma pazīmes! Turklāt tas attiecas gan uz varas partijām, gan opozīciju. Ja runājam par šo kreiso flangu, atcerēsimies kaut ārkārtīgi kļūdaino rīcību saistībā ar referendumu par otro valsts valodu, savukārt t. s. latviešu partijas nesenajās pašvaldību vēlēšanās izdarīja visu iespējamo, lai Rīgā uzvarētu Saskaņas centrs. Par kādu briedumu var runāt, ja kaut kādi triviāli jautājumi, piemēram, kurš vadīs Nacionālo operu, izrādās tādi, kas apdraud visas valdības stabilitāti.
Jums ir izskaidrojums, kādēļ tā ir?
Mums nesokas ar sadarbošanos. Tas ir tas, par ko minēju iesākumā, - Latvijas konkurētspējas, attīstības vārdā ir jāsadarbojas visiem. Ne tikai partijām, bet dažādiem sociālajiem slāņiem vispār. Jāsadarbojas ir darba devējiem ar darba ņēmējiem, kad pirmie apzinās savu sociālo atbildību, bet arī tie otrie domā, lai viņu darbs būtu efektīvs. Jāsadarbojas ir valsts pārvaldei ar privāto sektoru...
Un kurā valstī tad tā visi smuki sadarbojas?
Domāju, ka Somija ir tālu tikusi šajā ziņā. Somijā ierēdņi labi apzinās savu lomu, bet vienlaicīgi valsts ir tik gudra, ka, ja kāds uzņēmējs nāk ar savām vajadzībām, viņam saka: nozarei, konkurentiem vispirms ir savstarpēji par šiem konkrētajiem jautājumiem jāvienojas, jāsadarbojas.