Pirms divdesmit gadiem šajā dienā bija beidzies pučs, pēc kura Latvija ieguva īstu neatkarību. Katrs, kurš labi atceras to laiku, zina, ka 1990. gada 4. maijā Latvija vēl neatguva neatkarību. Tika pieņemta 4. maija deklarācija, bet dzīve 5. maijā nekļuva citāda. Pēc 1991. gada 21. augusta mainījās viss - Latvija atsāka neatkarības ceļu.
Vēstures mācību grāmatās vairāk tiek izcelts 1990. gada 4. maijs. Šis datums ir valsts svētki un oficiāla brīvdiena. 1991. gada augustu piemin mazāk, neskatoties uz lielajām pārmaiņām, kas Latvijas dzīvē sākās tieši pēc tā, sākot ar septembri, kad Latvijas neatkarību atzina pasaules vadošās valstis.
Tas notika pēc tam, kad Latvijas neatkarību atzina Krievija. Pirmā Latvijas neatkarību atzina Īslande, bet Krievijas solis bija izšķirošais, lai sekotu rietumvalstu atbalsts. «Neatkarības parāde» bija triumfa brīdis un sākums grūtajam patstāvīgas dzīves ceļam, ko, gadiem ritot, nomainīja ideja par pievienošanos Eiropas Savienībai.
Kāpēc augusta notikumiem vairās piešķirt to patieso nozīmi Latvijas vēsturē? Tas ir saistīts ar mūsdienu Krievijas lomu Latvijas reālās neatkarības atgūšanā. Latvijas politikā bija vajadzīgs ienaidnieka tēls, un 1991. gada augusts tur neiederējās. Staļina Krievija bija okupējusi Latviju 1940. gadā, bet Jeļcina Krievija 1991. gadā Latvijas neatkarību atzina. Daudziem Latvijas politikā tas neder - šiem cilvēkiem ir vajadzīga tikai tāda Krievija, kas ir, bija un paliek okupante.