Bet tas puļķis ielas malā pēc būtības pliks gaida, lai uz tā kāds uzķertos jeb citiem vārdiem - pret to kāds atkal apdauzītos. Jo pat tad, ja kāds cilvēks tik tiešām grib šo ielu salabot (uzcelt dzīvojamās mājas, rūpēties par pabalstiem maznodrošinātajiem, sakārtot, radīt, cīnīties, darīt utt.), viņš, visticamāk, šajā projektā negrasās investēt savus personīgos līdzekļus. Un neatkarīgi no tā, vai politiķis grasās vai negrasās savu solījumu pildīt, šis un ļoti daudzi citi pirmsvēlēšanu solījumi ir jātulko kā «Uzticiet savu naudu man!», kas pats par sevi, protams, vēl nav alkatības diagnoze. Drīzāk no tā izriet ļoti svarīgs testa jautājums, kas vēlētājam sev jāuzdod, dodoties uz pašvaldību vēlēšanām - vai es šim cilvēkam un viņa pārstāvētajai partijai varu uzticēt savu naudu?
Taču pat tad, ja plakāti sagādā iespēju ielūkoties solītāja datorapstrādātajās acīs, to, kādu vietu mūsu naudas sadalē viņš ir iecerējis atvēlēt savam labumam, mums tur neizdosies izlasīt. Līdzēt, protams, varētu citas plāksnītes. Piemēram, ja pie apbūves gabaliem Jūrmalas kāpu zonā būtu to amatpersonu vārdi, kas nodrošinājušas zonējuma maiņu. Kaut ko līdzīgu, protams, gribētos skatīt arī Rīgā - piemēram, pie Triangula bastiona būtu labi pieminēt tos, kuri pieļāvuši šī «skaistuma» parādīšanos vecpilsētas siluetā, bet Dienvidu tilts droši vien būtu pelnījis ļoti, ļoti lielu plakātu ar vārdiem un summām utt. Un tiklīdz kāds plātās ar Latvijas iedzīvotājiem sagādātajiem labumiem, nodrošinot, piemēram, lētus lidojumus, būtu tikai godīgi, ja uz kāda plakāta tiktu arī pastāstīts, cik daudz naudas Latvijas iedzīvotāji (gan tie, kas lido, gan tie, kas nelido ar Ryanair), pašiem to nezinot, slepenas vienošanās rezultātā par šiem labumiem ir samaksājuši.
Šādu uzrakstu nav. Tāpēc tiem jābūt galvā - kā ķiverei, lai neatsistos pret puļķiem ceļā, kas rītdien vedīs uz vēlēšanām. Un kārtējo reizi nepaliktu par muļķiem.