Masveida turku pieplūdums Vācijā sākās pēc tam, kad 1961. gada 30. oktobrī strauju ekonomisko izaugsmi piedzīvojošā Rietumvācija un Turcija parakstīja līgumu par turku strādnieku iesaistīšanu Rietumvācijas darba tirgū, kurā tobrīd bija liels darbaroku trūkums.
Šajās dienās, kad tiek atzīmēta vēsturiskā līguma 50. gadadiena, Vācijā dzīvo vairāki miljoni turku, kuri ir kļuvuši par neatņemamu šīs valsts sastāvdaļu. Tomēr joprojām vairākums vāciešu turkus uzskata par svešiniekiem, bet lielākajai daļai turku nav izdevies iesakņoties Vācijā.
Sagaidīja orķestris
Rietumvācijas un Turcijas parakstītā vienošanās paredzēja, ka ar lielākoties mazkvalificētajiem turku strādniekiem noslēgs īstermiņa darba līgumus, viņiem tiks garantēta minimālā alga un mājvieta.
Arī Suleimans Kezmezs 1970. gadā atceļoja uz Vāciju, lai apgādātu dzimtenē palikušo sievu un piecus bērnus. Viņš no Stambulas ar vilcienu devās uz Ķelni, kur dzelzceļa stacijā viesstrādnieki sagaidīti ar orķestri. «Vācieši pret mums izturējās ļoti laipni un daudz palīdzēja, piemēram, kad devāmies iepirkties, jo sākumā es spēju komunicēt tikai ar žestiem,» pirmo laiku tik ļoti svešajā zemē atceras tagad jau 67 gadus vecais kungs.
Jau uzreiz pēc ierašanās S. Kezmezs sāka apmeklēt vācu valodas kursus, jo saprata, ka bez vācu valodas zināšanām viņam būs grūti. «Tikai tad, kad tu saproti valodu, tu vari justies kā daļa no svešas valsts. Turklāt bija vēl viena priekšrocība - tie, kuri mācījās vācu valodu, saņēma lielāku atalgojumu,» sirmgalvis stāsta sarunā ar aģentūru DPA.
S. Kezmezs tika pie darba Ķelnē autoražotāja Ford rūpnīcā, kur līdz 1972. gadam tika nodarbināti vairāk nekā 12 tūkstoši turku. Viņš vēl ar četriem tautiešiem dzīvoja vienā istabā un lielāko daļu nopelnītā sūtīja ģimenei.
Saistībā ar ekonomisko lejupslīdi, ko izraisīja naftas krīze, 1973. gadā Rietumvācija nolēma pārtraukt turku viesstrādnieku ievešanu. Līdz tam brīdim vairāk nekā 2,6 miljoni turku bija pieteikušies uz darba vakancēm, aptuveni 700 tūkstoši strādāja Vācijā. Puse no viņiem atgriezās Turcijā, bet pārējie nolēma palikt un pārcelt uz Vāciju arī savas ģimenes.
Tā rīkojās arī S. Kezmezs, lai gan sākotnēji viņš bija plānojis Vācijā pastrādāt tikai dažus gadus, tomēr vēlāk saprata, ka šeit viņa ģimenei būtu nodrošināti labāki dzīves apstākļi.
Vainīgas abas puses
Pašlaik Vācijā mīt ap 2,5-3 miljoniem turku, tomēr tikai pēdējos gados Vācijas sabiedrība ir aizdomājusies par valstī otrās lielākās etniskās grupas integrāciju. Karstas diskusijas par to izraisījās pērnruden, kad iznāca sociāldemokrātu politiķa Tilo Saracina grāmata Vācija iznīcina sevi, kurā tika apgalvots, ka musulmaņu imigranti ir drauds Vācijas sabiedrībai.
Daudzi Vācijā dzīvojošie turki dzīvo noslēgtās kopienās, tāpēc ļoti slikti pārvalda vācu valodu, un tas liedz viņiem iespēju iegūt pilsonību. Dati liecina, ka liela daļa turku jauniešu pēc vidusskolas neiestājas augstskolā, daudzi no viņiem pat nespēj pabeigt vidusskolu. Līdz ar to viņiem ir grūti iesaistīties darba tirgū.
Tajā pašā laikā politiķi atzīst, ka problēmu padziļina vāciešu nevēlēšanās cīnīties pret islāmofobiju un ksenofobiju. «Mēs nevēlamies pārspīlēt, mēs negribam saasināt lietas, bet mēs saucam faktus īstajā vārdā un neaizslaukām problēmas zem galda,» līguma gadadienas priekšvakarā sacīja Vācijas kanclere Angela Merkele.