Savukārt pirms gada 15.septembrī sabruka viena no Volstrītas vecākajām un respektablākajām finanšu institūcijām Lehman Brothers, izraisot pasaules mēroga finanšu krīzi, kuras sekas varētu būt vēl nopietnākas un ilglaicīgākas nekā teroristu uzbrukumam Dvīņu torņiem. Nav pienācis, kā daži tajās panikas pārņemtajās dienās pagājušā gada septembra otrajā pusē sludināja, kapitālisma gals, tomēr dzīve vairs nebūs tāda, kāda tā bija pirms tam, kad visas līknes tiecās tikai uz augšu un vienīgais risks bija, ka varētu palaist garām kādu superpeļņas iespēju. Nākotnē nauda nāks lēnāk un grūtāk, pa santīmam, nevis pa latam.
Lehman Brothers sabrukums atklāja, ka pēdējo gadu pasaules straujās ekonomiskās izaugsmes pamatā bija putas, kuras sakūla aizvien riskantāku aizdevumu izsniegšana. Šo kredītu patiesos riskus slēpa sarežģītie finanšu instrumenti, kuros tie tika sadalīti, kombinēti un pārstrukturizēti, un, kamēr šis klasiskais finanšu burbulis blīda aizvien lielāks, nevienam neienāca prātā apšaubīt šo papīrīšu vērtību. Tad nāca Lehman īlena dūriens, un pēkšņi neviens vairs neticēja nevienam no tiem.
Daudzu banku un citu finanšu institūciju maksātspēja balstījās tieši uz šiem papīrīšiem, jo tie kalpoja kā garants šo uzņēmumu parādsaistībām. Universālais uzticības sabrukums finanšu sistēmā parāva sev līdzi arī tā saucamo reālo ekonomiku - ražošanu un tirdzniecību. Neviens vairs nebija gatavs izlaist no rokām skaidru naudu, jo baidījās, ka darījuma partneris rīt varbūt vairs neeksistēs. Pasaules valdībām un centrālajām bankām tas prasīja dolāru triljonus un gandrīz sešus mēnešus, lai panāktu finanšu tirgos kaut ko, kas līdzinās normālai situācijai, tomēr vissliktākais variants - otrā pasaules depresija - no kuras daudzi baidījās pagājušajā rudenī, tika novērsta, un kopš pavasara gan finanšu tirgi, gan pasaules tirdzniecība sāk atlabt. Dati rāda, ka Vācija, Francija un Zviedrija jau ir pārvarējušas ekonomisko lejupslīdi un piedzīvojušas sīku, bet tomēr pozitīvu izaugsmi, gaidāms, ka tas drīz notiks arī ASV. Prognozes par nākamo gadu iekrāsojas aizvien rožainākos toņos.
Tomēr šī izaugsme noteikti nebūs tik strauja kā agrāk, un tam ir viens iemesls - parādi. Par visu pēdējo gadu jautrību tika maksāts uz krīta, un, pat ja lielā žvinguļa izraisītās briesmīgās paģiras šovasar sāka pāriet, parādi par agrāk tukšotajiem putojošajiem kausiem nekur nav pazuduši. Dažādās attīstītās pasaules daļās problēmas atšķiras: ASV un Lielbritānijā lielākā problēma ir patērētāju parādsaistības un milzīgā tempā augošais valsts parāds, bet Rietumeiropā banku sistēmas bilance jau tā ir vāja un kļūs vēl vājāka, kad būs jāievieš stingrāki kapitāla pietiekamības standarti. Jebkurā gadījumā nepaliks pāri daudz naudas jaunām investīcijām, kuras varētu būt par pamatu straujākai izaugsmei.
Šajā situācijā nav nekādu brīnumlīdzekļu, ar kuru palīdzību būtu iespējams tuvākajā nākotnē atgriezties pie straujiem izaugsmes tempiem, pie kuriem daži jau ir tik pieraduši, ka uzskata tos par normu. Tieši otrādi - populistiski solījumi var ievest vēl dziļākā krīzē. Te būtu vietā pievērsties dažiem mūsu pašmāju politiķiem, kuri tā arī nevar nokāpt no trekno gadu adatas un saprast, ka laiki ir būtiski mainījušies. Kā bija dzirdams LPP/LC sestdienas domes sēdē, partijas līdzpriekšsēdētājs Ainārs Šlesers turpina uzstāt, ka spiest «gāzi grīdā ir pareiza politika», lai gan jau 2004.gadā Starptautiskais Valūtas fonds brīdināja, ka Latvijai draud pārkaršana. Mēs «tiešām varam lepoties» ar aviobiznesu, kurš pagājušajā gadā sagādāja 28 miljonu latu zaudējumus un tagad prasa papildu ieguldījumus no valsts 15 miljonu latu apmērā. Arī nākotnes vīzijās turpina spīguļot mānīgi ātrās naudas vilinājumi: mēs varētu saņemt miljardiem vērtas investīcijas, ja tikai būtu gatavi piešķirt pilsonību bagātniekiem, kuriem nepieciešama Šengenas uzturēšanās atļauja. (Tie nu gan būs cienījami cilvēki, kuriem citādi nav iespējas šādas atļaujas dabūt. Līdz šim par pasu pārdošanu cilvēkus tiesāja. Tagad Šlesers to grib padarīt par oficiālo valsts politiku.) Savukārt Tautas partija nevar beigt sapņot par brīnumzālīti - devalvāciju, kura kā ar roku noņemtu visas mūsu sāpes un atdzīvinātu ekonomiku. Taču galvenais arguments par labu šādai politikai - eksporta veicināšana - ir lielā mērā mirāža. Kā atzinis vienas no Eiropas lielākajām bankām Unicredit Group galvenais ekonomists Marko Anunciata, pēc finanšu krīzes sākuma «globālā tirdzniecība sabruka, tāpēc patiesībā eksporta apjoma ziņā nebija nekādas starpības, vai kādas valsts valūtas kurss varēja mainīties vai nevarēja mainīties, jo problēma bija pieprasījuma trūkums».
Lehman Brothers bankrota patiesā mācība ir, ka brīnumi nenotiek. Uz burbuļiem celtas sapņu pilis sabrūk, un dzīvot ar galvu mākoņos nozīmē kādu rītu atmosties dziļā bedrē. Šo kļūdu mēs nedrīkstam atkārtot.