Svarīgākais ir tas, ka sankcijas ir precīzas un mērķtiecīgas. Turklāt tās iet roku rokā ar skaidriem paziņojumiem no ES puses, ka Krievijas rīcība ir nepieļaujama. Eiropas Padome arī paziņojusi, ja Krievija nepārtrauks savas darbības Krimā un eskalēs situāciju, sekos daudz stingrākas sankcijas. Ja Krievija iebruks Austrumukrainā, tam noteikti sekos plaši ekonomiski pretpasākumi. Tā ka ES ir brīdinājusi Putinu atturēties no jebkādām militārām darbībām.
Pirms kāda laika noplūda slepens Lielbritānijas valdības dokuments, kurā teikts, ka Lielbritānija iebilst pret aizliegumu Krievijas oligarhiem piekļūt tās finanšu tirgiem. Vai ekonomiskās intereses nav īstais iemesls «maigajām» sankcijām?
Nevajadzētu pārspīlēt viena dokumenta, kuru sastādījusi viena amatpersona, nozīmi. Tā nav britu valdības kopējā nostāja. Turklāt premjerministrs Deivids Kamerons ir skaidri paziņojis, ka tiks piemērotas gan finanšu, gan banku sankcijas, ja Krievija eskalēs situāciju.
Atsevišķi eksperti apgalvo, ka attiecībā uz Baltijas valstīm Putinam varētu būt kārdinājums pārbaudīt, vai tiešām NATO 5. pants darbojas praksē. Vai, jūsuprāt, tas ir ticams scenārijs?
Ir jāpasaka nepārprotami skaidri: NATO 5. pants ir alianses saistības, kuras tā izpildīs attiecībā uz jebkuru tās dalībvalsti. Prezidentam Putinam nevajadzētu šaubīties, ka uzbrukums vienai NATO dalībvalstij ir uzbrukums visām un NATO garantē Baltijas valstu drošību. Papildu NATO lidmašīnu nosūtīšana patrulēšanai Baltijas valstu gaisa telpā tam ir skaidrs apliecinājums.
Kādas jūs redzat turpmākās attiecības ar Putina Krieviju?
Es ceru, ka pienāks laiks, kad ar Krieviju varēsim veidot konstruktīvākas attiecības nekā pašlaik. Sadarbība ar Krieviju ir svarīga, īpaši tāpēc, ka ANO Drošības padomē tai ir veto tiesības. Ir jāturpina sadarboties, piemēram, Irānas kodolprogrammas jautājumā. Taču skaidrs ir arī tas, ka attiecībām būs jāmainās, jo pēc tā, kas noticis Ukrainā, nevarēsim turpināt visu, kā ierasts. Šī ir pirmā reize Eiropā pēc vairākām desmitgadēm, kad viena Eiropas valsts iebrūk otras teritorijā, to anektējot. Tas ir bīstami, ne tikai Eiropai, bet visai pasaulei kopumā.
Vairāki Krievijas advokāti apgalvo, ka Krimas referendums ir tikpat leģitīms kā gaidāmais Skotijas referendums. Kādas ir galvenās to atšķirības?
Pati galvenā - Skotijas referendums notiek pilnā saskaņā ar Apvienotās Karalistes konstitūciju. Tātad referendumam ir likumīgs pamats. Turklāt vienlīdz brīvi Skotijas medijos notiek gan «par», gan «pret» kampaņas, abas puses atklāti un bez jebkādiem ierobežojumiem var par šiem jautājumiem debatēt. Turklāt Skotijas referenduma kampaņa notiek vairākus mēnešus, kamēr Krimā tas viss notika 10 dienās bez atklātām debatēm masu medijos. Tā ka abu referendumu salīdzinājums ir nevietā.
Runājot par Krimas atdalīšanos, Putins ir izteicies, ka tam jau ir precedents Eiropā, kuru radījuši paši Rietumi - Kosova.
Kosova ieguva savu neatkarību, pamatojoties uz ANO Drošības padomes rezolūciju. Par Krimu tāda nav bijusi. Turklāt Kosovā notika masveida civiliedzīvotāju slepkavības. Kosova ieguva neatkarību pēc desmit gadu ilgām pūlēm saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem, Krimā tas notika desmit dienu laikā aneksijas rezultātā. Turklāt Krimā nav ielaistas neatkarīgas starptautiskas cilvēktiesību organizācijas, lai uz vietas novērtētu tur notiekošo.
Maijā gaidāmas Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Ir jau izskanējušas prognozes, ka vairākās valstīs samērā lielu balsu skaitu varētu iegūt radikālas un eiroskeptiskas partijas. Jūsuprāt, kādēļ Eiropā vērojama šāda kopīga tendence?
Tas tiešām ir ne tikai britu, bet visas Eiropas fenomens. Liela neapmierinātība ar ES ir arī Grieķijā un Francijā. Daļēji tas ir skaidrojams ar to, ka ES tiek vainota ekonomiskajā krīzē, kam sekoja dzīves līmeņa pazemināšanās. ES arī tiek asociēta ar globalizāciju un zināmu nedrošības izjūtu, piemēram, par darba vietām. ES lēmumu pieņemšanas procesu cilvēki uztver kā atsvešinātu un necaurskatāmu. Tas būtu maināms, ierādot lielāku vietu lēmumu pieņemšanā dalībvalstu nacionālajiem parlamentiem.
Taču Liebritānija ir vienīgā ES dalībvalsts, kura vēlas rīkot referendumu par palikšanu ES.
Referendums ir plānots 2017. gadā, ja nākamā gada vēlēšanās uzvarēs premjerministra Deivida Kamerona konservatīvā partija. Tas ir veids, kā jautājumu par dalību ES padarīt par izlemtu vairākām paaudzēm uz priekšu. Es atbalstu Kamerona pieeju, ka ES ir nepieciešamas reformas, lai to padarītu konkurētspējīgāku, demokrātiskāku un elastīgāku. Tajā pašā laikā es uzskatu, ka dalība ES ir mūsu nacionālajās interesēs, ja vien tā kļūst konkurētspējīgāka un vairo savu pilsoņu atbalstu dažādās valstīs. Bez reformām pilsoņu neapmierinātība ar ES tikai padziļināsies. Ja ES nekļūs konkurētspējīgāka, nākamo paaudžu dzīves līmenis - gan sociālā labklājība, gan publisko pakalpojumu pieejamība - tikai pazemināsies. Mums ir jāvairo savas priekšrocības globalizētajā pasaulē. Lai paaugstinātu konkurētspēju, nepieciešams padziļināt vienoto ES tirgu, īpaši digitālajā un enerģētikas jomā, kā arī jāveido daudz gudrāks un uzņēmējiem draudzīgāks biznesa vides regulējums. Katru reizi, kad parādās jauns direktīvas uzmetums, mums ir jāspēj atklāti pavaicāt, vai tas tiešām palīdzēs uzņēmējiem radīt lielāku labklājību un jaunas darba vietas. Ja atbilde ir nē, tad ļoti jādomā, vai tāda direktīva vispār nepieciešama.
Vai ES jāvirzās federalizācijas virzienā?
Nē, es esmu federalizācijas pretinieks. Kopīga politika ir laba tad, ja tā dod kādu pievienoto vērtību nacionālajai politikai. Šajā ziņā man patīk Nīderlandes valdības pozīcija: Eiropa - kad nepieciešams, nacionālais - kad iespējams. Manuprāt, vairāk kopējas eiropeiskas politikas ir jāīsteno tieši enerģētikas sektorā. Runājot par kopējo ārpolitiku, man nepieņemama ir doma, ka kādai dalībvalstij būtu jāieņem kāda nostāja vai pat jāpiedalās kādās militārās darbībās pret savu gribu. Ja kādai dalībvalstij tiek uzspiests kaut kas pretējs tās vairākuma pilsoņu gribai, tad tas ir antidemokrātiski un apdraud nacionālo valstu konstitucionālos pamatus.