Un ne jau ēdnīcas plašpatēriņa «bļodas». Tolaik labu maltīti slavēja vārdiem «kā mājās». Tagad uz restorācijām dodas, lai tikai, pasarg dievs, nebūtu «kā mājās». Kaut gan kroga funkcijas palikušas nemainīgas - labi pavadīt laiku, socializējoties un baudot kvalitatīvu ēdienu.
Arī Prāgā ceturtdienās bija leģendārās padomju obščepita (sabiedriskās ēdināšanas) organizētās zivju dienas. Toties kādas! Teātra institūta bufetē cīsiņus nemainīgi nomainīja zivju kotletes, taču Prāgā ceturtdienās varēja baudīt gardu ebreju ēdienu gefilte fiš vai maziņas stores ruletītes ar sarkano ikru pildījumu. Kā tagad atceros, porcija maksāja tikai 87 kapeikas! Kronis visam studentu racionā bija tradicionālo Galvaspilsētas salātu zivju versija, kurā vistas gaļas, salami un četru šķirņu lopa gaļas kūpinājumu vietā bija kūpinātu «dižciltīgu zivju» miesa. Porcijas bija milzīgas. Tā ka runas, ka PSRS stagnācijas gados pilsētās tauta ēda sliktu maltas gaļas mērci uz makaroniem, ir pārspīlētas. Bieži par to, ka padomju pilsoņiem ledusskapī ir paradīze, brīnījās ārzemju tautieši, kas apmeklēja radus.
Bet ne par «badu PSRS» ir stāsts, par Prāgu. Pie šī restorāna bija kulinārija, kurā varēja iegādāties visu, kas restorānā, tikai promnešanai. To Arbata rajona iedzīvotāji ar prieku darīja. Prāga joprojām pēc 25 gadiem aktīvi funkcionē un gatavo tos pašus ēdienus. Pats restorāns sen ir slēgts, un tā garderobes telpās šiverē banka. Mēs, trūcīgie studenti, tolaik «prominēšanai» (t. i., promnešanai) allaž pirkām čehu špikačkas, gaļas salātus vai sulīgās Kijevas kotletes, kuras pēcāk uzsildīt. Un, protams, četrkantīgo torti Putna piens. Tikai PSRS varēja kādam ienākt prātā mutē kūstošo faktiski bezsvara suflē torti ar kraukšķīgu šokolādes garoziņu nosaukt tik skaistā, nereālā vārdā - Putna piens! Putna piens Padomju Savienībā - nu, tas ir līdzīgi, kā Mārtiņam Rītiņam lūgtu no cirvja kāta pagatavot vērša pautus čili un aijoli mērcē.
Šī torte Putna piens reāli ir PSRS kulinārais izgudrojums, kuru radījis ļoti konkrēts cilvēks ļoti konkrētā - 1977. - gadā. Viņu sauc Vladimirs Gupaļņiks, viņš bija Prāgas šefpavārs. Kopš PSRS laikiem, kad direktīvas veidā superpopulārās, tak vienalga deficītās tortes recepte tika izsūtīta ieviešanai masveida ražošanā visu PSRS republiku kulinārijās, tā joprojām dzīvo arī Latvijā. Es viņu pa gabalu pazīstu.