Laikmetā, kad kamerstilu - klusumu un smalkas vibrācijas starp mākslas darbu un tā uztvērēju - izkonkurē sintētisks episkums un specefektu kairinājumi, priecīgs pārsteigums ir režisora Ģirta Šoļa sadarbībā ar mākslinieci Veltu Emīliju Platupi tapusī makabrā marionešu izrāde Pasaka par Veco Nāvi. Uz šo iestudējumu tiešām nevajadzētu nākt tiem, kam nemaz nav melnā humora izjūtas, un pavisam maziņajiem, jo šī, protams, nav pasaka mazajiem par zvēriņiem. Balādiski spokainā atmosfēra liek noskaņoties uz Tima Bērtona, E. T. A. Hofmaņa, Tīģerliliju un pat Hičkoka «faila».
Skatītājus pie ieejas zālē sagaida aktieri (Madars Zvagulis, Kristians Kareļins, Aleksejs Geiko). Saņurcīti melni uzvalki, košas puķes pie krūts, katliņi. Baltas sejas ar tumšiem acu lokiem, kā izkāpuši no ekspresionistu filmām. Mēmā drūmumā viņi uzmanīgi nopēta katru atnākušo, dažu labu ar pavēlošu galvas mājienu pārsēdina uz citu vietu. Pirāti? Kaprači? Mirušo pārcēlāji? Izrādei ir riņķveida kompozīcija. Tā sākas un beidzas ar vētru, kurā nogrimst kārtējais kuģis. Sākumā to nodara Nāve, beigās - jau viņas māceklis un profesijas mantinieks Putnabērns. Sintezatoru izgaismo prožektori - divas sarkanas kapu sveces. Spokainā interpretācijā pirāti/kaprači/pārcēlāji izpilda grupas Manta skaisto Edgara Šubrovska dziesmu: «Vai tur nāve jūras malā nedejo pa akmeņiem?».
Jau kopš neatminamiem laikiem cilvēki mākslā, arī latviešu pasakās, ir vēlējušies pasmieties nāvei tieši ģīmī. To dara arī Ģirta Šoļa un komandas dance macabre laikmetīgā versija. Šai Nāvītei gan nav nekāda ģīmja. Mazs, smalks ģīmītis, gadsimtiem rūpīgi pūderēts, mazliet uzmestu lūpu, ka tik daudz darba un kārtīga palīga nav. No drebelīgā skeletsunīša Kauliņa darbā nekādas jēgas nav. Asprātīgās, barokāli greznās un filigrānās marionetes darinājusi māksliniece Velta Emīlija Platupe, kurai šī ir debija profesionālajā teātrī. Viņas klātbūtne izrādē piešķīrusi puišu paskarbi vienkāršajai pasaulei eleganci. Šī Nāve vairs nav nekāda panēsāta mugursoma (Ģ. Šoļa objektu un leļļu teātra izrāde Stāsts par Danielu Reju, DDT, 2006). Nāve zalgo savas briljantactiņas kā Demjena Hērsta Miroņgalvas māsīca. Uzpucējusies, vienmēr formā, kā nekā - darbs cilvēkos. Rozā pūkaina bolero jaciņa. Gari, plandīgi svārki. Platmale. Darbistaba - kabinets kā buduārs, ja ne izkapts pie sienas.
Nāve ir veca un nogurusi un meklē savu mācekli. Putnabērns ir gatavs. Jau ilgi rūpīgi trenējies. Tikai viņš to nezina, precīzāk - neatzīst.
Morāle? Nāves acī redzam baļķi, savā - ne skabargu? Putnabērns ir dīvains tēls, un neteikšu, ka līdz galam saprotu autoru ieceri. Tomēr par viņu prātot ir interesanti. Ja grib, viņā var saskatīt arī visu cilvēces lielo ideoloģisko monstru pirmtēlu. Viņš medussaldā mazuļa balsī (nez kāpēc ar krievu akcentu) ir sacēlis izsmalcinātas atrunu barikādes, lai attaisnotu sevi, - nē, nē, nē, viņš nav sērijveida slepkava, bet tikai palīdz pelīšu dvēselēm aiziet jau laikus labākā pasaulē. Mazliet gan mulsina reālistiskā sižetiskā līnija. Protams, arī latviešu tautas pasakās vai Krilova fabulās cilvēku tikumi un netikumi tiek izspēlēti uz nabaga lopiņu ādas. Tomēr - šķiet nedaudz savādi, ka Putnabērns izskatās pēc plēsējputna mazuļa, kuram nogalināt peles ir dabas instinkts, nevis psihiska kroplība vai ļaunums.