Radikālismam ir pretrunīgs tēls. No vienas puses, tas ir atsvaidzinoši patiess, salīdzinot ar tradicionālās politikas neizbēgamo izvairīgumu un nebeidzamajiem kompromisiem. Jo īpaši piedienīgs radikālisms izskatās jauniešiem - 1968. gads, riebums pret elitēm, «esiet reālisti - prasiet neiespējamo!» utt. No otras puses, radikālisms nozīmē zināmu, atvainojiet, cietpaurību, operēšanu tikai ar tādiem argumentiem, kas apliecina radikāļa taisnību. Un vēl radikālismam diemžēl raksturīga kategoriskuma izteikumos un darbībā kāpināšana (tā teikt, sāk ar savas nācijas izcelšanu, tad loģiski nonāk līdz citu izsmiešanai un tad jau tikai solis līdz grautiņiem).
Līdzīgi ir Latvijā, konkrēti Vladimira Lindermana gadījumā. No vienas puses, Lindermans vismaz nemēģina izsēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus, neslēpj, kā saka, akmeni azotē. No otras puses, rodas jautājums, vai bijušais dzejnieks apzinās radikālisma eskalācijas likumsakarību. Proti, var jau mobilizēt ļaudis, kuri dažādu iemeslu dēļ grib valstsnācijai demonstrēt savu attieksmi un spēku. Ja demonstrēšana nerada taustāmu rezultātu, radikālisma iekšējā loģika prasa tālāku attīstību, piedāvājot kaut ko vēl radikālāku. Un tas būtu?
Nelāgi arī tas, ka radikālisms vienā nogriežņa galā stimulē atbildes reakciju pretējā pusē. Latviešu radikāļu (nav runa par Visu Latvijai!, kuru par radikāļiem objektīvi nevar saukt) nometne pēdējo gadu laikā bija pieklususi, savukārt Lindermana & Co. aktivitātes tai dos jaunu impulsu.