Diploms - nepieciešamība
Anna lepojas, ka visu mūžu nostrādājusi vienā darbavietā un specialitātē. Šogad augustā būs 41 gads, kopš viņa pēc medicīnas skolas beigšanas atnāca darbā uz vecāko Kārsavas aptieku, vēlāk kļūstot tās vadītāja, bet kopš 2002.gada arī īpašniece. Pēc Nautrēnu vidusskolas beigšanas ģimenes rocība nav ļāvusi studēt, bijis jāsāk pašai pelnīt un sevi apgādāt. Mamma ļoti gribējusi, lai meita kļūst par skolotāju, taču Annai patikusi noslēpumainā gaisotne vietējā ciemata aptiekā, kur farmaceites uz vietas gatavojušas dažādus pulverīšus un mikstūras. Mācības medicīnas skolā gan sākumā likušas vilties. «Tomēr padomāju, kā es varu pamest, mamma krāja naudiņu, lai es varētu aizbraukt uz Rīgu, nopirkt halātus, cepurītes, čības. Izmācījos un, paldies dievam, nekad vairs to neesmu nožēlojusi.»
Arī abas meitas izvēlējušās studēt medicīnu, Jolanta ir farmaceite, Arnita - ārste, taču mammai augstākās izglītības diploma iegūšana bijusi pavisam prozaiska dzīves nepieciešamība. «Likumā ir rakstīts, ka pēc 2010.gada aptiekas vadītājam jābūt augstākajai izglītībai. Vai meklēt kādu cilvēku no malas, maksāt tam lielu algu vai mācīties pašai? Es izvēlējos mācīties. Viegli nebija, daudzreiz lēju asaras,» saka Anna. Viņa ik nedēļu, piektdienās un sestdienās mēroja ap 300 km garo ceļu uz Rīgu. «Cēlos divos naktī, izmazgāju matus un devos uz autobusu. Daudzreiz negribējās, pat nebija spēka tai agrajā rītā celties un iet, bet es zināju, ka man ir jāiet.»
Pēc vecuma nešķiro
Kad Anna iestājās augstskolā, viņai bija 55 gadi, visvecākā studente kursā. Taču pasniedzēji gan pret viņu, gan pret divdesmit gadīgajām kursabiedrenēm izturējās vienādi, arī pašas savā starpā draudzīgas. «Visas vienādi trīcējām pirms eksāmeniem, cita citu uz zoba pavilkām. Neviens mani par veceni nesauca. Es parasti biju tā, kurai uzticēja teikt apsveikuma runu pasniedzējiem, man bija sagatavoti pantiņi dažādiem dzīves gadījumiem.» Annai gadījies arī pašpikot, bet, špikerus rakstot, vislabāk var iegaumēt vielu. Viņa piekrīt, ka ar katru gadu atmiņa kļūst vājāka, tomēr piecos gados neesot bijis neviena nenolikta eksāmena. Palīdzējusi arī darba pieredze, jo daudz ko jau zinājusi bez augstskolas. Annai žēl, ka augstskolā nav mācītas svešvalodas - pierobežā strādājot, nereti nākas apkalpot ārzemniekus.
Patīk palīdzēt cilvēkiem
Pēc augstskolas izlaiduma veselība tomēr sašķobījusies, sāp savainotā kāja. Aptiekas meitenes savu vadītāju saudzē un neļauj strādāt. «Ir tik bēdīgi, ka nespēju stāvēt pie letes, apkalpot pircējus, parunāties. Tagad cilvēkiem bieži nav naudas, lai aizietu pie ārsta, tāpēc iet pie farmaceita. Mēs gan smagos gadījumos mudinām pie ārsta.» 2002.gadā Anna sāka savu biznesu - privatizēja aptieku, kurā strādāja. Tā bijusi uzdrošināšanās, taču izvēles neesot bijis - mājas saimnieks pieprasījis milzīgu īri. Nācies ieķīlāt savu dzīvokli, ņemt bankā kredītu, aizņemties no radiem un paziņām, lai izpirktu aptieku. Parādus Anna maksā joprojām, taču ar savu uzņēmumu un kolektīvu ir ļoti apmierināta.
Anna priecājas, ka viņai ir stingra aizmugure - abas meitas un vīrs Saša, kurš gan palīdz biznesā, gan mājas solī. Taču vislielākās cerības viņa saista ar mazmeitu Sindiju, kura jau tagad prot pārsiet brūces. «Es būtu laimīga, ja arī viņa kļūtu par ārsti vai farmaceiti,» atzīst Anna.