Ar auto braukt pa Stambulu daudzbērnu ģimenei ir tīrā izprieca. Ja Eiropas autotradīcijās audzinātie un iedresētie autovadītāji ierauga metodes, kā pa Stambulu dragā un vālē turku autovadītāji, visbiežāk viņus pārņem klusa skaudība un apjukums. Salīdzinot ceļu satiksmes likumus visnotaļ ievērojošos latviešus ar turku autovadītājiem, tad pat vispārgalvīgākais eiropietis ir rāms rāpotājs!
Pa dienu staigājam, kur iet tūristi, un aizdodamies pusdienot, kur dodas vietējie. Tas ir jaunajā Stambulas daļā Eiropas pusē pie Zelta raga, Kasimpašā. Pirms daudziem gadiem pilsētas municipalitāte pārņēma savā īpašumā daļu privātīpašumā esošo restorānu, pārveidoja izklaides industrijas struktūru tā, lai restorāni un atpūtas vietas pie skaistā Bosfora kanāla piederētu cilvēkiem, nevis saujai privātīpašnieku, kuri savos restorānos bija uzskrūvējuši augstas cenas, kur apgrozījās tikai Allāhs-vien-zina kādi tumšu darījumu ļaudis un «kur lietoja alkoholu». Pilsētai piederošie zivju restorāni ir ar izcili labu virtuvi, cenas saprātīgas par nesaprātīgi lielu porciju. Uz piekrastes municipalitātei piederošajiem restorāniem Kasimpašā rajonā dodas ģimenes ar bērniem, turpat ierīkotajā parkā ir izklaides laukums. Ja piebrauc ar auto, īpašās vestēs ģērbti vedēji to novieto, lai visiem atpūsties gribētājiem ir vieta. Pēc tam, kad paēduši, auto atripina pie durvīm, neskatās, vai klients ir Anatolijas zemnieks ar četriem bērniem vai diplomāts pelēkā tvīda uzvalkā.
Es pabrīdinu, lai jaunatne saēdas tā kārtīgi arī rītdienai. Puiši ir neizpratnē, kāpēc. Jo, redz, 1. augustā Stambulā sāk svinēt ramadānu, un laikā, kamēr uzlekusi saule, musulmaņu tradīcijās augušie neēd, nedzer un nemīlējas. Varbūt centrālajās tūristu vietās pabaros, bet vietās, kur reliģijai ir liela nozīme, gavēni ievēro ļoti strikti. Uz ēst gribētāju vai ēdēju skatās ar pieslēptu līdzjūtību vai pat ar nicinājumu, ja tas ir musulmanis.
Gatavojoties ramadānam, izdoti bukleti un lapiņas ar laiku, kad ir imsak - laiks, kad saule lec, un akşam - laiks, kad saule norietējusi, tad sākas iftar, kad var ēst, dzert ūdeni, tēju un kafiju, sulas un kompotus. Par saulrietu no mošejām augstās balsīs paziņo muedzini. Katrs pilsētas rajons atbilstoši reliģiskās ticības stiprībai ierīkojis savu svētku vietu. Manā Leventā vairāk dzīvo modernās tradīcijās skolotie un nekādu lampioniem izrotātu tirdziņu nav, bet citos pilsētas rajonos ir. Kā saule noriet, dzīve atdzimst dubulti - cilvēki dejo, dzied, spēlē mūzika, derviši virpuļo, sievietes tirdziņos piemēra rotaslietas, un vīri viņām visu apmaksā.
Ramadāns ir laiks, kad saprast, ka esi ne tikai ādas maiss, kur salikt pārtiku vai juku jukām sabāzt visvisādas laicīgās domas. Ramadāns ir sevis šķīstīšanas laiks Visaugstākajam par godu. Redzot, ar kādu vienotību, pašdisciplīnu, godīgumu pret tradīciju un norunu ar Visaugstāko mani draugi turki ievēro gavēni, viņiem kā atbalsta grupa pievienojas arī man zināmie kristieši. Redzot, ka ramadānu praktizē visi, ne tikai vecas tantiņas, kas purpina par tautas izlaidību, kā visbiežāk tas ir Latvijā, mani pārņem balta skaudība.
Te jau tā sāls! Tas ir neaprakstāmi liels spēks, kas dveš no lūdzošo jauno un veco spēcīgo vīriešu mugurām, kad viņi ikdienā mošejā stāv plecu pie pleca. Viņi ir stipri tieši tāpēc, ka pilda tradīciju, neanalizējot vai neurķējoties pseidospriedelēšanā par to - gribu-ticu, negribu-neticu, kā tas notiek eiropeizētajā pasaules daļā, kur baznīcas tukšas, tantiņas ikdienā un parādes lūdzēji Lieldienās un Ziemsvētkos. Kristīgajai pasaulei pietrūkst tradīcijas turpināšanas obligātuma. Iespējams, ka individuālisms un citi -ismi ir cilvēka radošo brīvību sludinoši putni ar saldo balsi, kas rietumu sabiedrību kopumā aizved kolektīvā iznīcināšanas purvā?