.. Rakstnieks Laimonis Purs atšķirībā no Gunāra Priedes nebija komunistu partijas biedrs, tāpēc viņam nedraudēja izslēgšana «no rindām», bet tikai pārcelšana kādā citā tikpat lielā amatā kā Rakstnieku savienības vadonis. Līdz Puram nesniedzās nedz partijas CK, nedz arī tautas satraukums.
Vēl nevar zināt, kā ir bijis ar Ārija Geikina vai citu dramaturgu lugām. Viņi nebija tik slaveni, lai sanāktu troksnis.
Man šķiet, ka neprecizitāte mūsu tuvākās vēstures apgaismošanā slēpjas vismaz divos apstākļos: a) vieni ir par jauniem, lai neticētu saviem gandrīz tikpat jauniem pasniedzējiem vai konsultantiem un b) otri ir par veciem (mani ieskaitot), lai visu līdz detaļām precīzi atcerētos, laiks dara savu. Jaunajiem par padomju laika norisēm nekādu pētniecību neprasa un arī nepiedāvā, izņemot atmodas laikmeta patriotisko lozungu izkliegšanu. Bet tas noved vēsturi purvā.
Vienīgais pareizais padomju laika un konkrētas faktoloģijas patiess atspoguļojums būtu šī perioda - veselu 50 gadu - profesionālu pētnieku sagatavošana. Teikšu ķecerīgi - tā, kā to dara Krievijas objektīvie vēsturnieki, atkārtoju - objektīvie. Dažos krievu TV kanālos skatāma apbrīnojami atklāta un asa režīma vēstures kritika, nemaz nerunājot par vēstures grāmatām.