Manuprāt, tie gandrīz vienmēr vairāk reprezentē nevis cilvēku vai notikumu, kam par godu tiek uzstādīti, bet uzstādīšanas pasūtītāju un rīkotāju ambīcijas - lai viņus pamanītu un publicitāti varētu iegūt ne vien no atklāšanas (vai tikpat labi neatklāšanas) brīža, bet turpmāk visu mūžu no visiem brīžiem, kad vien attiecīgais objekts tiks pieminēts. No šī izriet arī tas, kā tie pieminekļi izskatās: lieli, pamanāmi pēc iespējas pa lielāku gabalu, vēlams - granīta vai metāla (vislabāk bronzas) un drūmi vai lietišķi. Padomju perioda pieminekļiem, pie kādiem pieder arī tikko atjaunotais Daugavas krastmalā, tas viss piederējās pēc konjunktūras. Kāpēc gan līdzīgi izskatās arī vairākums objektu, kas uzstādīti pēc neatkarības atgūšanas?
Rīgas pilsētvidē pietrūkst ja ne jautrības, tad vismaz kaut kāda viegluma. Attiecībā uz pieminekļiem tas varētu izskatīties tā, ka kādiem cilvēkiem un notikumiem par godu stāda alejas vai vienalga kaut kādus augus, kādus īpašus apgaismes objektus sakarina, kaut vai hēlija balonus paceļ gaisā, vai arī ierok zemē vai iemet jūrā pudeli ar tekstu attiecīgajai piemiņai. Vai uzceļ torņus vai kāpnes kaut kādas, izbūvē publiski pieejamu izeju uz jumta, no kura paveras piemiņai zīmīgs skats. Vienalga ko nefunkcionālu, kas aizķer prātu. Portretiski pieminekļi ir labi un pareizi, klasika galu galā, tikai es nesaprotu, kāpēc sejas un bluķi joprojām ir vienīgie. Inovāciju tātad pietrūkst skatījumā uz to, kas vispār mūsdienās ir un var būt piemineklis. Un nedomāju, ka māksliniekiem pietrūkst ideju un drosmes, tā visa un droši vien vēl visa kā pietrūkst iestādēm un personām, kas pieminekļus iecer, saskaņo un finansē.
Un es nekomentēšu RD nevēlēšanos saskaņot Tillberga Kukaini. Tas ir pārāk skumjš temats sestdienas rītam. Rīgai nekad nav bijušas labas attiecības ar pieminekļiem. Projekti mēdza vilkties gadu desmitiem, daži netika īstenoti; skulptūras pārvietoja, iznīcināja, taisīja no jauna. Šķiet, pilsēta pretojas monumentālajai propagandai. Viens iemesls ir Rīgas centra arhitektūra, kas neprasa papildu uzmanības kairinātājus. Otrs - publisko vietu trūkums. Rīgu ar prieku var izstaigāt, taču nav lauciņu, kur gribētos pakavēties, socializējoties ar citiem. Skulptūra viena pati neorganizē ap sevi vidi, kas noderētu ikdienas atpūtai, pastaigai, randiņam. Ir jābūt arī ērtai piekļuvei, transporta mezgliem, kafejnīcām, tirdziņiem, ielu muzikantiem.
Un kas vispār ir laikmetīgā māksla? Būtu korekti runāt par «šodienas mākslu» - mākslinieka reakciju uz šībrīža sociālo aktualitāti vai tendenci mākslā. Vai šī tendence un autors paliks vēsturē, to zināsim pēc kāda laika. Taču vai ir lietderīgi tērēt līdzekļus ambiciozā laikabiedra momentānas reakcijas monumentalizācijai? «Laikmetīgo» mākslinieku rūpes ir saistītas ar mākslas iekšējo problēmu risināšanu, piemēram, jaunu izteiksmes līdzekļu meklējumiem. Šie artefakti ir cunftes iekšējās diskusijas priekšmeti izstādēs un žurnālos, bet tiem nav obligāti jānokļūst visu pilsētnieku uzmanības centrā - viņiem ir tiesības neinteresēties par stiliem un semiotiku, taču jēgu šāds mākslas darbs iegūst tikai šādu speciālo zināšanu kontekstā.
Tēlnieks Jānis Karlovs (kura darbu Loka šāvējs pie TEC-2 sen jau vajadzēja restaurēt) ir paudis: «Nav jāuzdod mīklas. Ir jādod skaidrība.» Latvijas tēlniecībā gan pārsvaru gūst tēla semantizācija - vēlme iekodēt redzamajā dziļdomīgas jēgas, kuras pats autors pēc tam ir spiests skaidrot avīžu slejās. Tomēr pilsētas iela, parks un laukums nav muzejs, kur garāmgājējs lauž galvu, dekodējot mākslinieka idejas. Ņujorkieši 1989. gadā demontēja Ričarda Serras kompozīciju Tilted Arc, jo tā vienkārši traucēja kustībai pa laukumu.
Urbānisma, pilsētvides tēma, šķiet, nekad nav bijusi iecienīta Latvijas akadēmiskajā diskursā. Kašķi par pieminekļiem presē ir veids, kādā mākslinieku grupējumi, skolas vai paaudzes cīnās par ekskluzīvajām tiesībām nosaukt priekšmetu par mākslu, izvairoties no rūpīgas profesionālās argumentācijas.
*Sergejs Kruks. Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945-2010, izdevniecība Neputns, 2011