Ziņas par Rīgas atdošanu nelatviešiem sakrita ar vēsti, ka japāņi Tokijā rīko ovācijas Graubas Rīgas sargiem. Daiļrunīgs fakts pats par sevi. Kad 9.maijā krievi svinēja identitātes svētkus savā stilistikā, latvieši masveidā apmeklēja kapus. Arī pietiekami daiļrunīga bilde. Tas, ka cilvēka dzīvē kādas attiecības, kas it kā faktiski beigušās, tiek izspēlētas kā cīņa mūža garumā, mani nepārsteidz, pazīstu uz savas ādas. Ja šī cīņa tiek spēlēta uz valsts skatuves, kļūst skaidrs, ka liktenis atkārtojas spirālveidīgi un māca, ka kaut kas nav bijis iepriekšējā attīstības lokā novests līdz galam. Par to liek domāt Godmaņa, Kalnietes, Rubika un Ždanokas atkalsatikšanās Eiropas ringā. Baisa batālija un varoņu motivācija. Pēcvēlēšanu latvieša portrets liek domāt, ka apstākļos, kad draud nabadzība un bezdarbs, viņam sava valsts ir stipri vienaldzīga. Ja tic statistiķiem, tad arī emigrējošie nomācošā daudzumā ir latvieši, ne krievi. Kad latvieši ir cits citu nodīrājuši līdz cīpslām, kad niecinājuši, zeminājuši, skauduši un priecājušies par otra bēdu, cittautieši izjāj uz koka zirdziņiem. Varētu iedomāties, ka tajā brīdī latvietis attopas, nepiemin pāridarījumus otram latvietim septītajā augumā, taču - nekā, latvietis gatavs pašiznīcināties, tādējādi apliecinot savu apvainoto pašapziņu un mazohismu.
Man pārmests, ka neciešu savus tautasbrāļus. Patiesība ir gluži pretēja, es neciešu vien tuvredzīgu tumsonību un pašcieņas zudumu. Jūtos vainīga, ka par maz un pārāk maigi par latvieša īpatnībām esmu rakstījusi. Un vienīgais optimisms manī dzimst no tā, ka tie paši latvieši, kas rij cits citu un kaujas par desu, ir tie, kas anonīmi saziedo tūkstošus nelaimē nokļuvušiem bērniem. Kodols palicis puves neskarts. Šķiet, ka krīze varētu būt brīdis, kad beidzot pamācīties no citām tautām, piemēram, ebrejiem, solidaritāti. Lai kādi kašķi nebūtu bijuši. Jo Rīga būs jānosargā, tas tak skaidrs, kaut dīvainā kārtā neviens tā saucamais eksperts šo aspektu neaplūko, aizbildinoties ar citu laikmetu. Ja no tiesas esam nokļuvuši kādā mītiskā nākotnes laikā, kur neeksistē nacionālas valstis, tad taču nav ne mazākā iemesla vairs rūpēties par dzimto valodu, radīt nacionālo kultūru, pietiek ar ēšanu un vairošanos, kas, protams, arī nav obligāta tik pārapdzīvotā pasaulē.
Un tomēr paliek neērti, aplūkojot to cilvēku sejas, acu izteiksmi un biogrāfijas, kuri šo valsti dibināja, un salīdzinot ar tikko kā ievēlētajiem Rīgas «sargiem». Vai latvietis vairs ir tikai diagnoze? Manuprāt, Šlesers, kurš jau vēlēšanu naktī kā tītars buldurēja, ka sauklis «latvieti, nepadodies!» ir izmests vēstures mēslainē, uzdeva vēlamo par esošo, un šis sauklis, ko neģēlīgi privatizēja un degradēja tēvzemieši, ir dzīvāks par dzīvu. Ja vien nepadoties palīdzēsim cits citam.