Diemžēl jāatzīst, ka gan diplomātiskie, gan politiskie soļi, ko vairāku mēnešu garumā centās spert Eiropas Savienība un ārpus tās arī citi mūsu NATO sabiedrotie - ASV un Kanāda, nav devuši rezultātu. Pēc Malaizijas aviolīniju lidmašīnas notriekšanas radusies principiāli jauna situācija - bojā gājuši ļoti daudzi cilvēki, līdz ar to ekonomiskās sankcijas, sevišķi tās, kas saistās ar sadarbības pārtraukšanu aizsardzības jomā, izraisījušas pretsoļus un, manuprāt, neapšaubāmi ietekmē mūsu pašu iekšpolitisko diskusiju. Kaut kā pēkšņi esam aizmirsuši, ka notikumi Ukrainā reāli ietekmē arī mūsu drošību. Nesaprotam, ka tas, kas šobrīd notiek - mēģinājumi apturēt gan Krievijas Federācijas rīcību Austrumukrainā, gan atbalstu attiecīgajiem grupējumiem Doņeckā un Luhanskā - pēc būtības un lielā mērā ir mūsu pašu drošības interesēs. Ja mēs paskatāmies kārtējos Žirinovska kunga izteikumus, par kuriem, protams, var pavīpsnāt, bet kas savā ziņā ir zināms indikators, tad mēs redzam, ka ir pamats nopietnam satraukumam. Tāpēc jāstrādā gan NATO, gan ES, lai tas, ko šobrīd diemžēl diezgan radikālā veidā propagandē Krievija, tālāk neizplatītos.
Viss notiekošais Latvijā saasinājis gan diskusiju par to, kas jādara drošības jautājumos, un es domāju, ka šeit nav tikai stāsts par 2% aizsardzībai vai zemessardzes stiprināšanu, bet arī par mūsu iekšējās drošības sistēmas stiprināšanu, gan arī atkal pavērsusies diskusija par tēmu, kas Latvijai būtu jādara šādos gadījumos. Jāsēž malā, jāklusē, jācer uz to labāko, jācenšas kaut kādā veidā kā tādam viltīgam mazam cilvēciņam dabūt labāko variantu visā šajā situācijā vai tomēr stingri jāiestājas par vienotu ES pozīciju un stingri jāparāda, kur mēs esam. Tā kārtējo reizi ir diskusija par to, kas ir Latvija - tilts, Eiropa, Rietumi vai kaut kas tuvāk austrumiem. Es redzu Latviju kā Rietumu un Eiropas sastāvdaļu.
Kas attiecas uz valdības rīcību, domāju, ka tie lēmumi, ko mēs otrdien pieņēmām, ir adekvāti un tie atbilst situācijai, bet es arī gribētu pilnīgi skaidri teikt, ka mēs nezinām, kā situācija tuvāko dienu un nedēļu laikā attīstīsies Austrumukrainā, kā tā attīstīsies attiecībās starp ES un Krieviju un kā starp plašāku pasaules sabiedrību un Krieviju. Es būtu ļoti piesardzīgs daudzu uzņēmēju vietā un ļoti nopietni izvērtētu arī tālākus riskus.
Tā nav, ka valdība tikai nupat būtu sākusi domāt un ka pirmie rezultāti būtu gaidāmi pēc diviem trim gadiem. Daudz esam runājuši par citu ārējo tirgu apguvi. Gan Valsts prezidenta vizītes pēdējo trīs gadu laikā Centrālāzijā, Turcijā, gan arī citu amatpersonu vizītes un arī tie lēmumi, ko šogad esam pieņēmuši, atverot jaunas vēstniecības Indijā un Apvienotajos Arābu Emirātos ar domu, ka vēstniecība Emirātos segs arī plašāku Persijas līča reģionu, ir tie reālie soļi, pie kuriem turpināsim strādāt. Valdības otrdienas lēmums piešķirt papildu līdzekļus biznesa misijām gan uz Persijas līci, gan Indiju, Dienvidaustrumāziju un Latīņameriku ir tas, ko mēs reāli varam darīt. Reālie kontrakti un tirgus apgūšana būs pašu uzņēmēju ziņā.
Vēl varu teikt, ka savulaik, dažādos amatos strādājot, man bijušas daudzas diskusijas ar uzņēmējiem gan Valsts prezidenta vizīšu, gan Ārlietu ministrijas aktivitāšu kontekstā. Daudzi no tiem, kas tagad tiešām izjūt sankciju sekas, uz aicinājumu paskatīties gan uz Kaukāzu, gan Persijas līci un Centrālāziju savulaik atbildēja: mums to īsti nevajag, mums ir plašais Krievijas tirgus, turpināsim tajā strādāt. Tā ka savā ziņā tā atbildība nevar tikt prasīta tikai no valdības, tai jābūt līdzsvarotai.
Krievijas ieviestās sankcijas Eiropas valstis ietekmē atšķirīgi. Mums lielākās problēmas ir piena rūpniecībā. Protams, skarti arī citi sektori - gan tranzīts, gan iepakojuma nozare. Dienvideiropas valstīs vislielākie cietēji ir dārzeņu un augļu ražotāji. Norvēģijā, kas ir ārpus ES, bet pievienojusies sankcijām, vislielākais cietējs ir zivsaimniecība un viss, kas saistās ar šo nozari. Tās pirmās diskusijas, kas bijušas ar atbildīgajiem Eiropas komisāriem, rāda, ka tiks meklēts risinājums, lai visas valstis, kurām ir problēmas, tomēr saņemtu līdzvērtīga līmeņa kompensācijas, bet gribu piebilst, ka mēs, protams, nekad neesam runājuši par 100% kompensāciju naudas veidā par negūto peļņu.
Mums ir labas izredzes tikpat solidāri, kā mēs pieņēmām lēmumus par sankcijām pret Krieviju, sadalīt arī atbildības nastu saistībā ar pretsankcijām. Bet vienlaikus ir arī jāsaprot, ka nedaudz atšķiras statistikas un mums vēl būs stingri jāstrādā pie tā, lai precīzi ar skaitļiem un faktiem, ne tikai emocijām, pierādītu potenciālos zaudējumus. Mums tiešām sektorāli vislielākais cietējs ir piena rūpniecība un ar to saistītās nozares, bet tā informācija, kas ir manā rīcībā, rāda, ka gan absolūti, gan relatīvi tomēr daudz lielāki cietēji šobrīd ir Nīderlande, Vācija, Lietuva. Protams, priekšā vēl ir nopietns darbs ekspertu un pēc tam politiskā līmenī. 30. augustā, kad tiekas premjeri Eiropadomē, bez Eiropadomes prezidenta vēlēšanām arī šis būs viens no centrālajiem dienaskārtības jautājumiem. Tā ka darbs tikai sākas. Jānis Jurkāns, kādreizējais ārlietu ministrs (Vienoti Latvijai)
Situāciju vērtēju kā ļoti smagu. Redzam, ka mūsu valsts nebija gatava šādai Krievijas pretreakcijai, kaut mums jau sen bija jābūt aprēķiniem, kādā veidā mūs ietekmēs sankcijas, kas vērstas pret Krieviju, un kā iespējamā atbilde uz tām. Nekādi aprēķini nav veikti, cik es zinu. Sabiedrībai mēģina stāstīt, ka nemaz tik traki nav, ka mēs nemaz tik ļoti necietīsim un ka vēl tikai domāsim, vai Briselei prasīt kompensācijas. Visiem aprēķiniem jau sen bija jābūt gataviem, lai tagad tos varētu celt galdā Briselē, sakot: kur ir kompensācijas, jo mēs no visa šī pasākuma cietīsim visvairāk.
Šajā kontekstā mani izbrīna, ka Laimdota Straujuma nevēlas uzklausīt bijušos premjerus - šie cilvēki strādāja, kad valstī bija krīze 1998. gadā, viņu pieredze būtu noderīga. Viņai neesot laika, varbūt pēc nedēļas... Tas ir kā ugunsdzēsēji teiktu: tagad mums nav laika dzēst, mēs atbrauksim pēc nedēļas. Labi, es varbūt pārspīlēju, bet katrā gadījumā man ir sajūta, ka valdība nav gatava šai situācijai, jo nekādi krīzes centri nav izveidoti, lai monitorētu, kas notiek katrā jomā - tranzītā, pārtikas rūpniecībā.
Tas, ko valdība liek priekšā, vēl neatrisina jautājumu, ko darīt ar produkciju. Es pieņemu, ka nepareizas reakcijas uz šo situāciju varētu mūsu stāvokli vēl vairāk pasliktināt.
Visu, kas notiek, varēja paredzēt, ja domā līdzi, ja analizē. Nopietni analītiķi maksā dārgi, bet vēl dārgāk maksā politiķu glupība. Es gribētu teikt, ka te mēs saskaramies ar ļoti nopietnu politisku glupību un neprofesionalitāti. Tauta atkal no tā cietīs.
Tad nu jautājums, vai mums ir valstsvīri vai tikai tādi nabaga politiķi, kas domā vien par 4. oktobri. Katrs to var izvērtēt. Un kādus padomus mums dod rietumnieki? Kā ASV vēstnieks teica: lai tagad drusku pasāp, pēc tam varbūt sāpēs mazāk. Droši vien...
No Eiropas nekādu solidaritāti es nesagaidu. Iedomājieties, cik lielus zaudējumus cieš Vācija, kas tagad likvidē savus uzņēmumus Krievijā, kur, pēc Merkeles vārdiem, nodarbināti apmēram 300 tūkstoši. Ko darīs franči, kas strādā kuģu būvētavās? Politikā labdarības nav. Ir intereses aizsargāt savu tautu, savu valsti. Un pēc tam, kas atliek pāri, tas tiks citiem. Kā krievi saka, katram savs krekls tuvāks.
Eiropā nav arī vienotības. Kāda ir reakcija uz Krievijas Valsts domes spīkera vietnieka Žirinovska izteikumiem? Kāpēc Eiropas Savienība nevarētu kaut kādā kopīgā paziņojumā vērsties pret šāda veida politisku huligānismu? Mēs atkal vieni paši kaut ko čivināsim? Ja ir kopējā ārpolitika, kopējā drošības politika, vajadzēja Eiropas Savienībai un NATO paust savu kopējo pozīciju arī tagad. Žirinovskis taču nav kaut kāds opozicionārs, viņš ir, atkārtošos, domes spīkera vietnieks. Kāpēc mūsu Ārlietu ministrija necenšas šo jautājumu aktualizēt gan ES, gan NATO līmenī? Lai tiktu pieņemta nopietna rezolūcija. Ne jau tāpēc, lai Žirinovskis nobītos, bet principā. Eiropai šodien jāapliecina pasaulei, Krievijai un arī pašai sev, ka mēs esam savienība, nevis kaut kas bezveidīgs. Un, ja nevar vienoties ES līmenī, kāpēc kaut vai Baltijas valstu ārlietu ministri vai prezidenti nevarētu sanākt kopā un paust kopīgu nostāju? Kur tad ir tā Baltijas valstu solidaritāte? Jo, runājot kaut vai astoņu miljonu cilvēku vārdā, ir cits svars nekā katram atsevišķi.