Roberts Bukarts Rīgas Dinamo uzbrucējs
Iesākumā trenera uzstādījums bija, lai tikai mēs metam ripu zonā un pēc tam dodamies cīņā. Tagad jau prasības ir nedaudz mainījušās. Ja redzams, ka uz aizsargu spiedienu neizdosies izdarīt, jāgriež atpakaļ un jāsagaida pretinieku komandas spēlētāji uz zilās līnijas. Būtībā tā jau ir līdzīga sistēma tai, kā spēlējām pie Šuplera. Priekšā izvirzīts viens malējais uzbrucējs, divi uzbrucēji ir viduszonā pa malām un tad ir divi aizsargi.
Treneris Rautakalio lielu uzmanību pievērš taktisko uzdevumu izskaidrošanai?
Pagaidām viņš vairāk runā ar centra uzbrucējiem. Treneris uzskata, ka centra uzbrucēji ir komandas smadzenes, kas lielā mērā nosaka komandas sniegumu laukumā. Viņiem arī ir lielākā atbildība, sākot no darbības iemetienā līdz spēles organizēšanai.
Divās pārbaudes spēlēs ar Sibirj un CSKA ir zaudētas trešās trešdaļas. Tas varētu būtu saistīts ar treniņos iekrāto nogurumu?
Pagaidām tik tiešām trešie periodi mums ir katastrofa. Par nenoskaņošanos nevar būt runa. Spēlē ar CSKA pie rezultāta 1:2 puiši cits citu uzmundrināja, sakot, ka jāsaņemas un jāatspēlējas, bet nekas nesanāca. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem slodzes ir kļuvušas intensīvākas. Trenējamies tikai divu krāsu treniņu kreklos. Izpildot vingrinājumus, vieniem iznāk doties laukumā ik pēc maiņas un tas ir diezgan pagrūti.
Treneris ir izjaucis sākotnējo maiņu, kad jūs ar Gintu Meiju bijāt kopā ar komandas jaunpienācēju Niklasu Luseniusu. Šķiet, bijāt atraduši kopēju valodu un arī spēlējāt rezultatīvi...
Niklass arī ir gados jauns spēlētājs. Iespējams, tāpēc mums bija viegli saprasties. Viņš labi «lasa spēli». Tikko esi atbrīvojies no pretspēlētāja, tā arī vari būt drošs, ka tūlīt saņemsi ripu. Maiņā ar Sašu (Ņiživiju) un Cipu (Cipuli) viņam varētu būt grūtāk. Abi ir pieredzējuši spēlētāji, kuriem arī patīk pieturēt ripu.