«Par mani runā mani darbi,» viņa saka tikpat noapaļoti un pabeigti, kādi ir viņas instalāciju «varoņi» - asociatīvi uzlādētie priekšmeti. Kā, piemēram, pupiņas no Vidzemes tirgus uz pusdārgakmeņiem savā laikā. «Darbus pašam ķidāt» nepatīk arī Kristapam.
Viņu tandēms izveidojies redakcijā. Aptuveni šādi. «Kristaps pateica, ka man ir smukas saulesbrilles, neviens līdz tam to nebija teicis. Tad es sapratu, ka lietaskoks,» - Sarmītes versija. Kristaps savukārt pasmejas, ka viņam ļoti patīk lasīt Sestdienā pāru versijas par satikšanos, kuras bieži nemaz nesakrīt. Viņš domā, ka viņu saslēgšanās ir no operas «tā vienkārši notika». Ja nu tomēr jāmeklē detaļas - nobildējis kādas kāpnes vienkārši tāpat, savai patikšanai, un arī Sarmīte novērtējusi.
Tikko atvērtajā mākslas muzeja Rīgas birža izstādē Glasstress Rīga abi mākslinieki piedalās ar instalāciju Neaizmirsti mani. «Trausls/fragile» ir uzlīme, kas būtu jāuzlīmē arī uz šī Māliņas un Kalna jaunākā darba. Ne tikai tāpēc, ka stikls, turklāt pūsts pašā Murāno salā. Eksistenciāla smeldze. Trauslums. Skaistums raksturo visas viņu desmit gados tapušās instalācijas.
Šķiet, Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns pārbauda robežas, cik tālu var iet skaistumā un mīlestībā, lai tas nepārvērstos par klišejisku saldmi. Abi ar savu ideju un tēlu ietilpību fascinējošā kamerstilā velk iekšā laikmetīgajā mākslā neticīgos Tomus, rādot, kā tā var būt tieši tik dzīva un nesamocīta, lai neuzprasītos tikt apsmaidīta un parodēta.
2011. gada janvārī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls būs skatāma apjomīga Māliņas un Kalna darbu skate Pacieties... Iecerēts veidot stāstus par nemieru raisošajām tēmām, kuras nodarbina ne tikai viņus divus, bet, visticamāk, arī citus cilvēkus.
Intervija notiek tūlīt pēc izstādes atklāšanas Rīgas biržā. Ko, jūsuprāt, Latvijas kultūrtelpa, Rīga īsti ir ieguvusi ar šo jauno mākslas muzeju?
Saskatīšanās un smiekli.
Sarmīte Māliņa. Pēc visām tām runām, ko mēs noklausījāmies, mums jau vajadzētu būtu gatavām atbildēm.
Nevajag gatavas, labāk patiesas.
Kristaps Kalns. Nu, forši!
S. M. Es domāju, ka tas ir kaut kāds brīnums.
Brīnums tāpēc, ka, salīdzinot ar Gaismaspili, tapa samērā ātri, tikai četru gadu laikā, un bez vērā ņemamiem publiskiem strīdiem?
S. M. Nuja. Pēkšņi uzradās.
K. K. Pa kluso. Ļoti jauki, ka tas viss ir noticis, bet tas ir pašsaprotami. Ar to arī šo jautājumu varētu slēgt. Tas ir no sērijas - labāk ir bagātam un veselam nekā slimam un nabagam. Kad tu sēdi atklāšanā un raugies uz visu iepriecinošo un burvīgo, viss vēlreiz un vēlreiz apstiprina, cik tas ir forši. Bet mēs taču zinām (gribētos domāt, ka mēs), kas ir aiz stūra, kas ir laukos. Nedrīkst aizmirst, cik daudz vēl ir ko kopt. Pat nevis kopt, bet saglabāt. Nedrīkst iegrimt pašapmierinātībā, jo man visu laiku galvā ir visādas ainas un ainavas, kas nav tik skaistas. Priecāties vajag, bet nedrīkst akli aizmirst visu pārējo.
Prātā ir kādas konkrētas vietas, kuras vajadzētu sakārtot?
K. K. Droši vien ir bezgalīgs saraksts, ko vajadzētu sakārtot, bet svarīgāk ir saglabāt. Man nav sajūtas par kādu vienu konkrētu vietu. Kaut vai - cik daudz ikdienas skaistuma ir sagrāvis eiroremonts?! Tā kā tu priecājies par to savu durvju kliņķi (atsaucas uz situāciju, kad, izrādot savu Teikas dzīvokli, vērsu uzmanību uz eiroremontā saimnieku nosargāto mierlaiku misiņa durvju kliņķi - red.).
Bet tas nav valstisks mērogs, tā ir privāta telpa.
K. K. Es jau pats varu izvēlēties, par ko satraukties, par ko - ne. Svarīgi, ka ir daudz cilvēku, kas novērtē tos durvju kliņķus. Ja būs masa, kas novērtē tādu kliņķi augstāk par rīģipsi, būs arī atsevišķās kultūrceltnes. Nav jēgas atsevišķām celtnēm, ja nav cilvēku, kas to novērtē.
S. M. Pēdējais vērtīgākais bija Raita Puriņa (Dienas fotogrāfs - red.) fotostāsts no pazudušā ciema. Skaistas mājas, kuras tā arī aizies bojā.
K. K. Tas ir tas, kas man Biržā bija pakausī. No tādām mājām jau tā piramīda sākas un izaug līdz tādām biržām.
S. M. Bet līdz šim jau mēs bijām laimīgi, ka mums ir tikai tāda Rundāle un Mežotne.
K. K. Nedrīkst jau noniecināt.
Vai jums ir īpašas emocijas, ka Rīgas biržas atklāšanas izstādē ir arī jūsu jaunākais darbs Neizmirsti mani?
S. M. Tas arī ir brīnums.
Kāpēc?
S. M. Tāpēc, ka stikls ir mans bērnības sapņu materiāls. Kā katrai sievietei - stikla gabaliņš vai auskars - tas ir sapņu piepildījums. Es nekad nebiju cerējusi, ka man tā paveiksies, ka varēšu tādā vietā... Vienīgi žēl, ka mēs maz bijām Venēcijā, Murāno, un sanāca par maz saskares ar to darbu. Gribējās to izbaudīt vairāk. Tad, kad tas atnāca uz Latviju, mums ar Kristapu tas šķita svešs. Bet beigās jau viss izskatās tik spoži un skaisti. Par ko mums gausties?
Stiklu pūta Murāno salas stikla pūtēji?
K. K. Jā, es pat dažus atceros, kā viņi izskatās.
Vai vispār ir iespējams savs nepastarpināts skats uz šo pilsētu? Ap to ir tik blīva mītrade, šķiet, viss jau ir pateikts priekšā. Tik daudzi gudri cilvēki ir kaut ko teikuši par Venēciju. Jūs šī pilsēta iedvesmo?
S. M. Kristaps vispār tur šķobījās - Venēcija kā Venēcija. Es nevarētu teikt, ka varētu runāt par Venēciju. Vajag tur padzīvot ilgāk. Teikt vārdus - Venēcija ir iedvesmojoša - būtu bezgala banāli.
K. K. Tik, cik mēs tur bijām, bija ļoti jauki. Bet man, piemēram, neprasījās tur dzīvot šausmīgi ilgi.
S. M. Es tur nemaz nedomāju tik daudz par Venēciju, kā par to, ka tu esi ārā no redakcijas un tev ir brīvs prāts. Tur jau tev ir vienalga, vai tā ir Venēcija vai Gudenieki.
K. K. Mēs varētu daudz vairāk runāt par iespaidiem Gudenieku Kadiķos vai Teikā.
Grāmatā 90. gadi. Laikmetīgā māksla Latvijā, Sarmīt, stāsti, ka pirmajos gados, kad sāki strādāt Dienā, biji tik nogurusi, ka aizgāji uz karnevālu ar kartona kasti galvā, jo neko skaistāku nav bijis ne laika, ne spēka izdomāt. Ja ņemam šo kartona kasti kā metaforu, kā izdodas savienot darbu dienas laikraksta redakcijā ar vajadzību ievilkt lielo elpu mākslai? Kā izdodas ar to «kasti» sadzīvot?
Ilgs klusums.
Tas arī ir brīnums?
Smejas.
S. M., K. K. Arī brīnums.
K. K. Tas noteikti ir uz kaut kā rēķina.
S. M. Palīdz braukšana Kristapa mašīnā. Viņam ir prasme jebkuru nieka braucienu padarīt par brīnumu. Var ievest kaut kādās nezālēs, uzlikt mūziku.
K. K. Man liekas, cik ļoti tā rutīna traucē, tik ļoti tā arī liek no sevis bēgt. Tas ir kā traucēklis, bet arī kā dzinulis.
Diez vai jūs būtu tādā sprinta režīmā nostrādājuši tik ilgi, ja nebūtu atraduši kādu gandarījuma punktu, vai ne? Cik lielā mērā jūs savu darbu avīzē, kas paģēr nemitīgu pašdisciplīnu, spējat padarīt sev radošu?
S. M. Piemēram, par to stikla darbu. Mēs to uzlikām ceturtdien. Tu esi saspringts tam darbam, pēdējais brīdis. Kristapam bija atvaļinājums, bet man pēc tam vēl bija jāiet uz redakciju.
K. K. Vēlu vakarā.
S. M. Kur bija iekrājušies darbiņi. Tev ir vainas apziņa - tu neesi bijis darbā. Tas ir trakākais, ka tu neizbaudi arī šo mākslas faktu, var teikt - pašu labumiņu.
K. K. Jā, tā vainas apziņa ir lielāks ļaunums nekā reāls laika trūkums.
S. M. Arī tad, kad mēs taisījām Kultūras Dienas vākus. Mēs kaut kur sēdējām un domājām, tad devāmies un darījām. Arī visu laiku bija sajūta, ka darām kaut ko tādu...
K. K. ...traļi vaļi.
Saprotu. Tomēr, kas aiz visa pārguruma un vainas apziņas ir profesionālie gandarījuma brīži? Tev, Sarmīt, kā avīzes galvenajai māksliniecei?
S. M. Gribas teikt frāzi par brīnišķīgajiem kolēģiem. Tas ir tas gandarījums.
K. K. Es gribēju teikt ko līdzīgu! Kad tu paņem avīzi un ir sava vai cita kolēģa forša bilde. Kad ir foršs rezultāts. Tikpat lielu gandarījumu dod veiksmīga sadarbība ar citiem kolēģiem, kad ir veiksmīgi saslēgušies zobrati. Tad ir baigais kaifs! Kaut kādu solo rezultātu tu jau vari viens uztaisīt, bet tad nav jāiet strādāt tur, kur strādā simts cilvēku kopā. Pieslēdzās vēl kaut kāds veiksmes faktors. Tā ķēdīte var būt ļoti gara. Nez vai kādreiz vispār pilna ķēde ir saslēgusies?
S. M. Tagad jau vispār ir tā, ka neviens nedrīkst atstāt vietu, lai nesabruktu.
Sarmīt, ja tev Kristaps atved, piemēram, no Rundāles pils kādus padsmit kadrus. Labi, tie nav simti kā National Geographic vākam, bet tomēr. Pēc kādiem kritērijiem izvēlies vienu īsto kadru? Ko tu meklē bildēs - dzīvīgumu, dīvainumu, ko īsti?
S. M. Uz «jušku».
«Juška» tevi nekad nav pievīlusi, uzticies simtprocentīgi?
S. M. Ja es šaubos, saucu pašu fotogrāfu. Visbriesmīgākais ir tad, kad fotogrāfs man nākamajā dienā saka - es biju domājis pavisam citu kadru. Es šausmīgi pārdzīvoju.
K. K. Tas jau nenozīmē, ka tā būtu pareizāk. Skats no malas ir vajadzīgs.
Atsevišķa tēma droši vien ir amatpersonu portreti. Kā jūs tiekat ar to galā? Kristap, ja tu saņem pasūtījumu iet bildēt Saeimā, tu esi nelaimīgs tajā dienā?
S. M. Kristapam patīk.
Stereotipiski domājot, šķiet, ka tur ir mazāk iespēju uztaisīt labu foto nekā «ārpasaulē».
K. K. Nē, es tomēr to gribētu noraidīt. Tā nav. Man ir novērojums - kad ir grūtāki apstākļi, iespējams, iznāk pat labākas bildes, jo tu vairāk saspringsti uz domāšanu, lai tur kaut ko izspiestu. Kad aizbrauc uz Rundāles pili - o, un ko tagad? Fotogrāfs nobāl. Aizbrauc uz laukiem, tur ir visas faktūras un izejvielas, bet, kad aizej uz vietu, kur ir pilnīgs «bezceris», tu ļoti sasprindzinies. Iznākums ir labāks nekā tur, kur viss jau ir un tu atslābsti.
Kā tev, Sarmīt, iet ar politiķu un ierēdņu portretu atlasīšanu? Kā ieviest iedvesmu sejās, kas jāliek teju katru dienu?
S. M. Tagad jau mums šausmīgi pietrūkst Godmaņa foto. Uz to cilvēku vienmēr varēja paļauties, ka viss būs kārtībā (smejas). Laikam jau arī pašam Valdim Dombrovskim nebūs noslēpums, ka ar viņa portretēšanu iet visgrūtāk.
K. K. Es vienreiz sēdēju viņam blakus kaut kādā pasākumā. Tā sanāca, ka mēs apsēdāmies blakus pirmajā rindā un vērojām vietējo pensionāru veltījumu pasākuma dalībniekiem. Sievietes - sapostas, jau dziļā pensijas vecumā - kaut ko dziedāja. Tad viņš tā kā dziedāja līdz. Redz, šitas zellis nav nemaz tik stīvs! (Smejas.) Protams, tā kustība bija tāda (Kristaps gandrīz nemanāmi šūpojas un mazliet kustina lūpas, imitējot dziedāšanu).
Tu, Sarmīt, 80. gados taisīji revolucionārā intelektuālā žurnāla Avots vāku. Labi atceros sajūtu, izņemot žurnālu no pastkastītes. Diez vai vēlīnā bērnībā daudz ko sapratu, bet tā avota, svaigā gaisa sajūta spilgti ierakstījusies atmiņā. Kas un kādā veidā varētu būt līdzvērtīgs Avota «vēdlodziņam» šodienas realitātē? Jo avota sajūtu jau vajag katru dienu.
S. M. Tāpat kā Labvakar sajūtu... Piedāvāju Avotus grāmatnīcai Satori, un viņi man prasīja: kas tas tāds?
K. K. Nu, tas viņiem godu nedara. Man liekas, mūsdienās sabiedrības fragmentācija ir daudz lielāka nekā agrāk. Grūti notikt kaut kam tādam. Tad simt cilvēkiem bija visiem viens avots, tagad simt cilvēkiem ir katram savs avots. To mēs daudz esam apsprieduši gan ar visādiem mūziķiem, gan ar citiem - jo tālāk, jo arvien mazāk paliek paaudzi vienojušo lietu. Katram savs.
Katrai paaudzei laikam gribas savu stāstu par to, kā viņi «dega par vienu». Mums iekrita atmoda. Tagadējie padsmitnieki un divdesmitgadnieki (ne tikai viņi, protams) aizskrēja ar maijpuķītēm pie pils apsveikt Zatleru...
K. K. Zatlera runas vakars man bija tāds… Ja filmētu filmu kā no sērijas Likteņa līdumnieki, to varētu ļoti labi atspoguļot. Laukos. Vakars. Man dzimšanas diena, sabraukuši draugi. Iedzenam mašīnu pagalmā, visi stāv un klausās. Fonā tālumā migla, lauki, senču mājas. Klusumā noklausījāmies. Tāds mazs punktiņš uz visa kopējā.
S. M. Tagad vienojošais ir Jaunais Rīgas teātris.
K. K. Bet ko viņš arī vieno? Galīgi neņemos teikt, ka tas vieno latviešus. Es domāju, ka to, kurus vieno Žurka Kornēlija, ir vairāk nekā to, kurus vieno Jaunais Rīgas teātris. Bez laba un ļauna šajā gadījumā. Vienkārši jāizkāpj mazliet ārā no savas kompānijas, kas ir gan laba lieta, ko piedāvā mūsu darbs. Paskatīties, kā citi dzīvo.
K. K. Gribu uzdot vienu jautājumu Undīnes vietā. Kurā brīdī tu saprati, ka Avots ir nu, tā, kruti?
S. M. Uzreiz!
K. K. Nevajadzēja paiet gadiem?
S. M. Nē. Es pirmo gadu nestrādāju Avotā. Andra Neiburga bija māksliniece, un tad viņa ieteica mani. Tad es tur biju līdz sabrukumam.
Maina tēmu.
K. K. Kad mēs taisījām Kultūras Dienas vākus, cilvēki bieži brīnījās - kā tad bildē divi autori? Viens izdomā, otrs nofotografē? Vienreiz Kaupers uzdeva tajā laikā tradicionālo jautājumu, bet ļoti ātri pats apķērās un atbildēja - ā, tas tā kā Lenons un Makartnijs, vienkārši ir divi autori vienam iznākumam. Un ne jau tā, ka viens raksta mūziku un otrs - tekstus.
S. M. Mani vairāk pārsteidz Ilfs un Petrovs. Kā viņi varēja rakstīt kopā?
Nav nolūka sadalīt jūsu radošo «MālKalnu» kā kautķermeni, tikai dzirdēt lielos vilcienos - vai vairāk esat domu dvīņi, vai jūsu māksla dzimst kaislīgos strīdos no pretišķību mijiedarbības?
S. M. Strīdos ne. Drīzāk tā, ka viens pasaka vienu teikumu un tad abi sinhroni pakrata galvu, ka tas nekam neder. Un tā bezgalīgi.
K. K. Man liekas, tā ir izbaudīšana, dalīšanās ar prieku.
Vai piekristu, ja jūs nodēvētu par XXI gadsimta romantiķiem?
K. K., S. M. Jā-ā-ā-ā!
S. M. Mums pat viens darbs tā saucās Pēdējais romantiķis. Tur gan nebija nekā romantiska.
K. K. Taisni tāpēc to tā varēja nosaukt.
S. M. Kāds bija rakstījis par to sajūtu universālumu, par to, ka tās lietas, ko es daru, ir svarīgas katram cilvēkam.
XXI gadsimta cilvēks bieži baidās būt emocionāls un tveras pie glābjošās ironijas. Vai jūsu iekšējās laboratorijas darba kārtībā bija jautājums par sārto bērna kurpīti (viens no elementiem mākslinieku instalācijā Rīgas biržā), par banalitātes risku?
K. K. Ūja! Kā tad nav emocionāli! Re, kā Šlesers apraudājās...
S. M. Protams, mēs par bērna kurpīti runājām. Mana lielā autoritāte Kristaps Ģelzis pateica, ka to nevajag darīt. Bet - ja gribas… (Nopūšas.)
Vai jūs varētu nedaudz atklāt sava darba Neaizmirsti mani ideju?
S. M. Vidējais kupols bija rozā. Tas bija domāts tā kā Venēcijas lukturu stikls. Es šodien paskatījos uz to darbu, un man likās, cik tā ideja ir ārkārtīgi primitīva - viss saudzējamais ir cilvēka mūžs no sākuma līdz briedumam. To gribas paglābt zem tiem kupoliem.
K. K. Man liekas - mums jau visi darbi ir trausli… Tur var runāt tā skaisti - Venēcijas stikls un Latvijas rudzi... Tu aizbrauc pasaulē - Venēcijā - uztaisīt darbu, bet dārgākais jau ir tas, kas tur iekšā, tepat mūsu zemītē (mazliet ironizē). To mēs varētu teikt arī bez ironijas.
Jaunās instalācijas nosaukums Neaizmirsti mani. Jūsu versijā - kurš to saka?
K. K. Bet varbūt Venēcija?Sarmīte Māliņa, Kristaps Kalns Kas man ko slēpt, sēžot vienam rožu dārzā. Video www.diena.lv/diena-tv
http://www.diena.lv/diena-tv/izklaide-makslas/kas-man-ko-slept-sezot-vienam-rozu-darza-13900327