Kā romantiķis, nevis filosofs Nelsons izved Brāmsu no klusinātas lirikas līdz piesātinātai drāmai, bet orķestra mūziķus aicina ceļā kā līdzvērtīgus partnerus, nepaskaidrojot sīkas detaļas. Viņi centīgi seko, brīžiem klūp, aizķeras, brīžiem uzzied, nezaudējot atdevību žestam. Skrides virtuozais sniegums sarežģītajā darbā ir apbrīnojami skaidrs, pārliecinošs. Līdzās izteiksmīgai, dzidrai skaņai viņas attieksme pret materiālu pauž nešaubīgu stabilitāti katrā dubultnotī, vibrācijā vai skārumā. Diemžēl Operas akustika nozog pusi iespējamās burvības, dodot sausu kopskaņu. Kompensē diriģenta emocionalitāte. Bez atturīgas pieklājības viņš upurējas, sadeg procesā. Nelsona personība pacēlusies pāri sīkām iebildēm. Mākslinieks ar latvisku emocionalitāti un liela mēroga ideju īstenošanas degsmi. Viņa muzikalitāte dāvā dziļu piesātinājumu, pierādot, ka dievišķi mirkļi iespējami tepat uz zemes, Rīgā.
Tas neapšaubāmi bija notikums, ko negribas recenzēt ierastajā kārtībā. Labprātāk atbildētu uz psihoterapeitu iemīļoto jautājumu - kā tu jūties? Vienā vārdā - gandarīta. Par to, ka Latvijas koncerti uzdrošinājās organizēt tik apjomīgu projektu, ka cilvēki atļāvās pirkt dārgās biļetes, ka mēs piedzīvojām muzikālās tubrālības paraugstundu, ka pasaulē tik augstu vērtētie mākslinieki arī savās mājās saņēma bezprecedenta mīlestību. Lai cik simfonizētu un «pret vijoli» Brāmss veidojis savu Vijoļkoncertu, simpatizēja tieši Baibas Skrides solistiskā pieeja - brīžam tik trausla, brīžam spēcīga, vienlaikus unikālā saķerē ar orķestri un vienā frekvencē ar diriģentu. Viņi viens otru lolo. Nelsons vienmēr diriģē ar sirdi, un birmingemieši izskatās laimīgi. Andra postulētais kamermuzicēšanas principu pielietojums sevišķi Brāmsa simfoniskajā mūzikā ir īpaši vietā. Te gan atduramies pret lielo un jau apnicīgo «bet»: cik ilgi mēs aplaupīsim savus klausītājus, neļaujot viņiem izbaudīt simfonisko mūziku adekvātā akustikā?! Skaņas summējumam ierakstā (LR3 Klasika arhīvā tas būs pieejams līdz pirmdienai) ir savas priekšrocības, un to vērts noklausīties vēlreiz. Paldies mūziķiem par dāvanu - Melanholisko valsi! Tā varbūt bija mazlietiņ steigā iepakota, bet dāvinājuma vērtība no tā nemazinās.
Andris Nelsons, vijolniece Baiba Skride un Birmingemas Simfoniskais orķestris mums parādīja citu Brāmsu: nevis remdenu balansētāju starp jūtīgu romantismu un Bēthovena klasicismu (starp subjektīvo un objektīvo), bet gan iekšēju cīņu plosītu personību. Mākslinieku lasījumā varēja nojaust, ka šī ir cīņa starp sapņiem un dzīves realitāti, starp kaislīgām jūtām un ētikas diktētu atturību. Varbūt tāpēc gan Vijoļkoncerta, gan 4. Simfonijas lasījumā soliste un A. Nelsons tik spēcīgi izgaismoja vētrainas emocijas un apgarota, pat jau eksaltēta cildenuma uzvaras kā šīs iekšējās cīņas sekas. Atverot durvis uz Brāmsa dvēseles slēgtajiem kambariem, Skride un Nelsons muzicēja temperamentīgi, taču nevis konkurējot, bet kopā ejot muzikāli dramaturģisko ceļu.
A. Nelsons nu jau ir starptautiska kulta diriģenta statusā. Viņš un Birmingemas Simfoniskais orķestris piecos kopdarba gados ir tā saraduši, ka saprotas no pusvārda, pusžesta. Diriģentam nav jāierāda instrumentu iekritieni, viņš var atļauties brīvi fantazēt un radīt, ar savu impulsīvo degsmi kultivēt kolektīvās emocijas abpus skatuves rampas. Taču tas darbojas tikai labi zināmā simfoniskajā zelta repertuārā: E. Dārziņa Melanholiskā valša rudenīgi poētiskais vēstījums vidusdaļā «iemiga» un nepacēlās pāri skaista žesta līmenim.