Pārāk pieklājīgi vai nevarīgi?
1. Kaimiņvalsts amatpersonas, protams, var izrunāties, kā tām patīk, tomēr Latvijā, cik zinu, neviens nav atcēlis Krimināllikuma 194.1 pantu «Nepatiesu datu vai ziņu izplatīšana par Latvijas Republikas finanšu sistēmas stāvokli». Latvijas krājbankas gadījumā mēs kārtējo reizi saskaramies ar situāciju, kad amatpersonu pretargumenti ir: a) mēs objektīvi nevarējām zināt nepatikšanu apmērus, b) ja mēs stāstītu visu, ko zinām, sāktos bankas klientu panika. Runājot par uzraugošo institūciju objektīvām iespējām kontrolēt situāciju, tad jāatzīst, ka tas laiku pa laikam neizdodas arī krietni spēcīgākiem «kantoriem» Rietumos - kaut atcerēsimies, cik daudz finanšu institūciju it kā negaidīti sabrukušas ASV, Lielbritānijā utt. Galu galā Grieķija krietnu laiku vazāja aiz deguna visu Eiropas Savienību un finanšu tirgus, uzdodot savu situāciju par labāku, nekā tā bija. Tiesa, neatbildēts paliek jautājums, vai tirgus uzraugs, zinot Krājbankas lielākā akcionāra reputāciju, pastiprināti interesējās par banku jau agrāk. Arguments, ka neko pret Antonovu iesākt nevarēja, jo - ja leiši viņam atļāva iegādāties Snoras, tad Latvijai nebija tiesību ierobežot minētā kunga aktivitātes Snoras piesegā - ir pretrunīgs. Briti, zviedri nez kāpēc atrada iespējas Antonova plānus piebremzēt... Kad Itālija pirms dažiem gadiem nevēlējās, ka tās banku sektorā ienāk spāņi, viņi pret dārgajiem ES partneriem izmantoja visus iespējamos stiķus un niķus, bet savu panāca.
Labi, pārspīlētas pieklājības vai negribēšanas kacināt Antonovu rezultātā nonācām tur, kur esam, un te neizbēgt no jautājuma par komunikāciju ar sabiedrību. Protams, regulatora pašreizējie kritizētāji būtu pirmie kliedzēji arī tad, ja Krūmane ierastos, teiksim, LTV studijā uz vakariņu laiku un pavēstītu, ka ar Krājbanku ir pagalam slikti, glābjas, kas var. Banku iztukšotu dažās dienās, un tad atkal nebūtu labi. Tomēr - vai tiešām ir tikai divas galējības - apgalvot, ka situācija ir normāla (lai gan tā tāda nav), vai arī atzīt bezspēcību un veicināt paniku? Kā jau minēts, bankas pēdējo gadu laikā ir nogruvušas arī citās valstīs, bet tur šis process nav izskatījies tik juceklīgs - tātad ir kaut kādi modeļi, kurus nepieciešams apgūt, pārņemt pieredzi. Diemžēl tā vietā uzraugs Krūmanes personā uzmet lūpu un paziņo, ka kritika apdraud uzrauga neatkarību un attiecīgi apgrūtinot darbu Krājbankā. «Spožu» komunikāciju gan demonstrēja arī citas amatpersonas. Finanšu ministrs tēvišķi atgādina, ka cilvēkiem pašiem kritiskāk jāvērtē, kuru banku izvēlēties, piemirstot, ka vairumam ļaužu nav - un kāpēc lai būtu? - padziļinātu zināšanu par bankām. Vēl vairāk - iznāk, ka Vilks uzskata: ierindas klientam jāspēj tas, ko nespēj uzraugs, proti, asredzīgi saskatīt konkrētās bankas riskus. Ģeniāli. Savukārt Saeimas Budžeta komisijas vadītājs pamanījās Lietuvai piedraudēt ar attiecību starp abām valstīm pasliktināšanos, ja leiši neieguldīs naudu Snoras glābšanā...
Ir cilvēki, kuri nemāk izteikties. Ir cilvēki, kuri nespēj noslēpt savu paštaisnumu. Šādu ļaužu runas var kaitināt, tomēr to var paciest un aizmirst. Sliktāk, ja rodas sajūta, ka amatpersonas ir apjukušas un kārtējo reizi improvizē.
Baigie joku plēsēji...
2. Ne mazāk krāšņas verbālās izpausmes bija vērojamas citā aktuālā tēmā - parakstu vākšanā par valsts valodas statusu krievu valodai. Drošības policija, reaģējot uz jautājumiem par Lindermana& Co rīkotās reklāmas kampaņas finansējumu, tēvišķīgi mudināja rīkotājus pašus atklāt naudas devējus. Mudināja! Specdienests nevis kaut ko noskaidro, bet draudzīgi iesaka jautājumā, kas saistīts ar iespējamiem likuma pārkāpumiem. Nav komentāru. Kad atklājas, ka vismaz viens no Saskaņas centra (SC) deputātiem Saeimā (Kabanovs) ir parakstījies par referenduma rīkošanu, minētais personāžs paziņo, ka viņš tomēr nav pārkāpis parlamenta deputāta zvērestu, jo esot parakstījies tikai par referenduma rīkošanu, nevis pašā referendumā. Respektīvi, Kabanovs&Co var parakstīties kaut par Latvijas pievienošanu Krievijai, bet, kamēr tas ir tikai pirmsreferenduma stadijā, viss ir kārtībā. Te gan jāatgādina, ka Kabanova nu jau bijušais kolēģis Kravcovs savulaik savā tiešumā neslēpa, ka viņu ierobežo Saeimas deputāta zvērests, bet pēc mandāta nolikšanas būšot citādi... Īsi sakot, SC parlamentārieši demonstrē, ka deputāta zvērestam nav nekādas jēgas, bet reakcija uz šo akciju ir visnotaļ remdena. Riktīgs humora vecis izrādījās arī SC līderis Ušakovs, kurš rotaļīgi atzinās, ka ar savu aktīvo atbalstu parakstu vākšanas kampaņai viņš gribējis latviešus provocēt. Bet nedomājat ko ļaunu, steidz mierināt Rīgas mērs. Provokācijas mērķis esot mudināt latviešus «iet pie krieviem sarunāt, kā tālāk normāli dzīvot». Cik var saprast, Ušakovam liekas, ka latvieši ir iebraucēji, kuriem jāiet runāt pie Latvijā (kāds dīvains nosaukums!) dzīvojošās pamatnācijas. Un vai tā vispār nav perfekta taktika: ar provokācijām un nesaskaņu veicināšanu mudināt uz saskaņu? Kad rodas jautājums, kurš finansē skrejlapas ar Ušakova aicinājumu doties parakstīties, pats mērs atcērt, ka akcija nav ar viņu saistīta. Un i nedomā vērsties policijā ar iesniegumu noskaidrot, kurš nelietīgi izmanto populāro uzvārdu. Nez kas tādās lapiņās Ušakova vārdā jānodrukā, lai viņš sarosītos? Patiesībā nav smieklīgi.