Globālais atvēziens
Daiga Rudzāte atsaucas uz latviešu mākslas vidē iecienītā vācu kuratora Norberta Vēbera atziņu, ka tagadnes uzdevums nav vis jaunu pasauļu radīšana, bet gan rūpes par esošo pasauli (www.cesufestivals.lv). Precizējot pieteikto domu globālā kontekstā, jāatzīmē, ka tā šķiet aktuāla ne gluži tāpēc, ka rūpes būtu pelnījusi pilnīgi visa esošā pasaule. Tieši otrādi - saudzējams ir tikai tas, kam draud iznīcība, kas nevar pastāvēt pats par sevi, viss trauslais un vārais - gan dabā, gan sabiedrībā. Tādēļ attīstītajās valstīs kultūra ar mākslu priekšgalā nenogurstoši rūpējas par okeāna ūdeni un ozona slāņiem, globalizācijas dēļ izzūdošām valodām un tautām, pat marginālām tradicionāla dzīvesveida kopienām (uz šī fona bēdīgi izskatās, ka izstādes nosaukums nav radis adekvātu tulkojumu latviešu valodā). Rūpju priekšā stiprajiem un gudrajiem ir jāpiekāpjas, jāierobežo savas ambīcijas un patērēt kāre. Tādēļ rūpes par pasauli vienlaikus nozīmē arī rūpes par pārmaiņām - nesaprātīgas saimniekošanas un dominējošu kultūras modeļu pārvarēšanu un pat laušanu.
Ironiskie igauņi
Vislabāk ar savas nostājas paušanu «par tēmu» veicies igauņu mākslinieku grupai Visible Solutions/Redzami risinājumi, kas apkaro cilvēces muļķību ar viņas pašas ieročiem. Karels Koplimetss, Sigrida Vīra un Tāniels Raudseps savos darbos izmanto triviālu plaša patēriņa produkciju, ko izskaidro tikpat triviālā reklāmas valodā, tomēr kā vienu, tā otru aranžē absurda stilistikā, slēpjoties aiz groteskas «radošo industriju» darboņu maskas. «Būt par mūsu klientu nozīmē būt mūsu darbiniekam» - izstādes pavadtekstā apgalvots par skatītājiem. Tā ir dzēlīga ironija par patērētāju sabiedrību, kurā cilvēki dzīvo un strādā tikai tādēļ, lai sarūpētu noietu dažnedažādiem «piedāvājumiem», un kurā māksliniekus spiežot iekļauties Igaunijas kultūrpolitika. Gan jau, ka tā daudz neatšķiras no mūsējās. Tomēr rezultāts, piemēram, zaļa zālīte, kas vēlas, lai uz tās uzkāpj, vai vāveres ritenis, kas griežas pats no sevis, ir gan asprātīgs, gan sociāli kritisks - daudz lielākā mērā nekā citi izstādes darbi.
No lietuviešu darbiem izceļas Joza Laivja un Tomasa Daņileviča Bezdelīga, kas arī tapusi kā sociālpolitisku norišu, tiesa, vēsturisku, komentārs, bet īpašu izteiksmību iegūst, pateicoties tās grandiozā ķermeņa «ieslodzījumam» pamestā alus brūža šaurībā. Lai gan lietuviešu delegācijas sniegums nav vienmērīgs, jāatzīmē, ka sabalansēta visu triju Baltijas valstu pārstāvniecība šogad ir viens no Cēsu festivāla izstādes trumpjiem.
Latviešu karogs
Latviešu mākslinieki kā parasti ir liriski aptuvenāki, tomēr vairākiem izdodas atstāt spēcīgu iespaidu uz skatītājiem(-ām). Andris Breže augstu tur astoņdesmitajos gados aizsāktās simboliski daudznozīmīgo instalāciju tradīcijas karogu. Cēsīs viņš inscenējis dārdošu (tiešā nozīmē) lielveikala ratiņu uzbrukumu klavierēm, kura nepārprotamo mājienu valodu vēl paplašina tīša pārrakstīšanās nosaukumā - Vēlēšanās iecirknis. Gints Gabrāns izstādījis jau Rīgā, Madridē, Parīzē un Londonā pabijušos Gaismas starus. Abstraktās zīmes, kas paliek uz fotopapīra sarežģītā izgaismošanas seansā, ir redzamākais (arī burtiski) latviešu eksperimentālās mediju mākslas sasniegums. Katrīnas Neiburgas lauku ļaudis Patiesībā šķiet no Rīgas paspēruši soli tuvāk savai dabiskajai videi.
Labākie no labākajiem
Mazliet divdomīgā situācijā nokļuvusi Kristapa Ģelža un Ģirta Muižnieka māksla - turklāt, kā noprotams, nevis pašu mākslinieku, bet festivāla mākslas politikas dēļ. Ir labi saprotama rīkotāju vēlme, lai Cēsīs ik gadu ierastos paši labākie Latvijas mākslinieki, bet viņu daiļrades individuālās tēmas ne vienmēr sakrīt ar festivāla programmu. Tad iznāk, ka abiem vidējās paaudzes līderiem vai nu kā pēc komandas jāprāto līdzi diametrāli atšķirīgiem jautājumiem (pagājušogad, piemēram, izstādes nosaukums bija Mūsu laika varoņi), vai jāpieļauj, ka viņu radītie tēli tiek uzlūkoti kā tukši formālas čaulas, ko ikreiz var piepildīt ar citu saturu.
Latviešu mākslas dzīve tomēr ir gana daudzveidīga, lai «zvaigžņu» komandu nokomplektētu ar katra gada konceptuālajām vadlīnijām visatbilstošākajiem paraugiem. Tādēļ dubultas uzslavas pelna gleznotājas Andas Lāces debija festivālā - gan pašai māksliniecei par apbrīnojami dzidru glezniecības, instalācijas un performances savienojumu darbā Paša mirdzēšana un atstarošana, gan kuratorei par asredzību, pēc pārmaiņām lūkojoties.