Cimdu adīšana saistīta ar senām tautas paražām. Cimdus darināja, ne vien lai pasargātu rokas no aukstuma, bet arī tāpēc, ka cimdi bija iemīļots dāvinājuma priekšmets dažādos dzīves gadījumos, gan kāzās, gan bērēs. Jaunajai sievai, pirmoreiz ieejot vīra mājā, vajadzēja atstāt pa cimdu pārim kūtī, klētī, istabā, pirtī, lai nodrošinātu saticību un sekmes mājas darbos. Savukārt aizejot no šīs pasaules, adītājas bija sagādājušas cimdu pāri gan kapa racējiem, gan krusta nesējam un zārka darinātājam.
Musturi iedeva kaimiņiene
«Ielieciet rociņu iekšā, palūk, cik silti! Tie ir mežinieku cimdi. Agrāk, kad ziemā mežā brauca, tādus vajadzēja katram vīram. Kā tie adīti? Tie nav dubultnieki, te visas cilpiņas uz iekšu liktas, lai būtu silti. Šos cimdus es noskatīju vēl meitene būdama, vienam puisim bija rokā tādi cimdi, nelikos mierā, kamēr izlūdzos no kaimiņu tantes, lai viņa man arī tādus iemāca adīt,» Antoņinai Āriņai par katru cimdu pāri ir savs stāsts skanīgajā jersikiešu izloksnē, apetītlīgi izvelkot garo o. «Šie skaitās mednieku cimdi. Kad šauj, tad lai pirksti nesalst. Reizē pirkstaiņi un kulaiņi. Tāpat zvejnieku cimdi. Lai var izvērt āķīti caur tīklu, vajag plikus pirkstus, kad nosalst, tad uzvelk cepurīti pirkstiņam virsū,» Antoņina rāda cimdus ar atlokāmu virsu. Mednieku cimdi ir brūni zaļgani kā meža sūnas, bet zvejnieku cimdos zili zaļi melns lāsmojums. Grumbuļainajam adījumam esot savs nosaukums - rupuča āda.
Daudzus cimdus Antoņina adījusi no atmiņām, - kādreiz bērnībā pa logu noskatījusi, kā meitas brauc kamanās uz baznīcu, kamanu segu pāri jostas vietai uzvilkušas, bet rokas līdz elkoņiem sildītas garos, rakstainos cimdos. Mazītiņi cimdu pāri uzcakoti, lai būtu ko piespraust smukumam pie kleitas vai puišiem pie cepures.
«Puisis parasti pie meitas precībās jāja plikām rokām. Ja meitai viņš bija pa prātam, viņa uzmeta puisim uz pleca pašas adītus cimdus, un viņš jāja atpakaļ lielīgs, ka meitene nu ir sarunāta, nu būs kāzas!» stāsta Antoņina.
Bet pēc kāzām bijis īpašs lielais cimds, tajā jaunais pāris, kad brauca mājās no laulībām baznīcā, sabāza rokas, lai viņiem būtu silta, laimīga un saticīga kopdzīve. Arī Antoņina tādu ir noadījusi, melnbaltā zvaigznīšu rakstā. Pašai dzīvē vairāk tas melni baltais bijis, bez zvaigznīšu starojuma, jo līgavainis kājām nācis un nav bijis palicējs, divas meitiņas nācies uzaudzināt vienai, jaunākajai šķiršanās brīdī bijuši tikai četri gadi, vecākā mācījusies 1. klasē.
Raksts no cepumu paciņas
Antoņina adīt iemācījusies vēl agrā bērnībā, kad trūcīgajā kara laikā veikalos neko nav varēts nopirkt, viss bijis pašiem jādarina. Mājās audzējuši aitas, cirpuši vilnu, veduši kārst uz dzirnavām, lai varētu pēc tam vērpt un adīt. Dzija krāsota ar augu krāsvielām, no alkšņu mizām sanācis brūns, no sunīšu novārījuma - zaļgans tonis, bērza lapās - dzeltenīgs.
«Septiņos gados gāju ganos, kulīte bija uz rokas, bet tur iekšā adīklis.» Antoņina pabeigusi tikai četrklašu pamatskolu, vecākās māsas un brālis izskolojušies un aizgājuši no mājām, bet viņai kā jau pastarītei nācies palikt turpat, strādāt pašu saimniecībā un kolhoza fermā, apkopt nespēcīgos vecākus. Kad piedzimušas meitiņas, adīt nav bijis laika, taču tagad laika tam esot diezgan, tikai jāapiet mājas solis un jākurina krāsnis.
Musturus Antoņina noskatoties visur - gan no draudzenēm un kaimiņienēm, gan baznīcā, gan avīzēs un žurnālos. Reiz uz cepumu iepakojuma ieraudzījusi glītu cimdu rakstu, un cepumus nopirkusi tikai mustura dēļ. Antoņina parasti ada vai tamborē, sēžot pie televizora, lai velti nekavētu laiku. Visvairāk patīk adīt tieši sarežģītos rakstus, kaut gan tam vajadzīga milzīga pacietība un uzņēmība.
Tikai vecmammas zeķēs
Antoņina pašlaik ada rožainas pusgarās mežģīņu zeķes, kuras pasūtījusi kāda jauna meitene, lai dāvinātu draudzenei Anglijā. Adītie cimdi un zeķes joprojām esot pieprasīti. Kaut arī tagad visu varot nopirkt humpalās, savam darinājumam taču cita vērtība, mājās visi staigājot tikai vecmāmiņas adītajās siltajās zeķēs. Lielas adītājas esot arī abas meitas, vecākā, Kristīne, dzīvo turpat, kopā ar mammu, audzina piecgadīgo Martu, jaunākā meita strādā par konditori uz kuģa maršrutā Rīga-Stokholma.
Adot daudz domu varot izdomāt, jo galva ir brīva, tikai rokas aizņemtas. «Ja man galvā varētu ielikt kādu kaseti, vai dieviņ, kādi tik romāni tur nebūtu,» pasmejas Antoņina un piebilst: «Kuo liktens bous lēms, tuo i bous.»