Ļoti daudz. Tas bija pirms krīzes, un redaktora iecere bija šo pētniecisko, izmeklēšanas komandu pat dubultot.
Kāda ASV un pasaulē ir situācija žurnālistikā?
Notiek dramatiskas pārmaiņas. Ekonomiskā krīze žurnālistikai bija dubults trieciens. Viens bija preses lasītāju skaita krišanās, otrs - reklāmas tirgus sarukšana. Tas izraisīja masu atlaišanu no darba medijos. Vašingtonā vien laikrakstu redakcijās, filiālēs un TV ziņu birojos šajos gados no darba ir aizgājuši 75% reportieru. Daudzi ir aizgājuši no savas profesijas vispār, pārgājuši strādāt valdībā, uz bezpeļņas organizācijām, uz detektīvu aģentūrām, daudzi sākuši mācīt skolās un augstskolās.
Tai pašā laikā lobiju skaits Vašingtonā ir pieaudzis. Vara un ietekme Vašingtonā nekad nav bijusi tik koncentrēta kā pašlaik, un tas sakrīt ar laiku, kad nav pietiekami daudz reportieru, kas par to spētu ziņot, tam sekot un to pētīt. Mēs, žurnālisti, vairs nespējam veikt savu sabiedrības sargsuņa darbu.
Jādomā, ka sevišķi cietusi tieši pētnieciskā žurnālistika.
Jā, jo tā prasa visvairāk resursu, ko īpašnieki tagad nevar vai negrib atļauties. Varbūt pat ne tik daudz naudas, cik laika ziņā, bet reportieru ir maz, medijiem vajag ikdienas ziņas, un ilgstoša izmeklēšana paliek novārtā.
Kas ir noticis ar jūsu LA Times Vašingtonas komandu?
Tās vairs nav. Manā komandā bija septiņi žurnālisti un divi pētnieki. Tad mainījās avīzes īpašnieks, un mans redaktors izvēlējās labāk aiziet no darba nekā veikt štata samazināšanu. Arī es sapratu, ka labāk ir pievērsties akadēmiskajam darbam universitātē un tā dot savu pienesumu mūsu profesijai. Redakcijās cilvēki ir kļuvuši bailīgi par savām vietām un ir ietekmējami.
Vai šis ir laiks blēžiem dzīvot zaļi?
Noteikti. Bet ir arī pozitīvas iezīmes, jo ir radušās pētnieciskās žurnālistikas bezpeļņas organizācijas un centri, piemēram, Pro Publica Ņujorkā un Sabiedrības integritātes centrs Vašingtonā, kas sadarbojas ar ziņu organizācijām, lai apstrādāto informāciju publicētu. Atsevišķās komandas medijos ir likvidētas, tomēr jaunos veidos šis sargsuņa darbs tiek turpināts.
Kas to apmaksā?
Neatkarīgi fondi.
Tas ir diezgan mistisks apzīmējums.
Piekrītu. Tās ir bezpeļņas organizācijas ar lieliem līdzekļiem. Žurnālistikā tāds ir Knight Foundation un citi. Šie fondi neizvirza nosacījumus, un ir labi, ka aiz šīs naudas nav konkrēta indivīda, kam varētu būt savas prasības. Ideāli tas nav, tomēr tas ne ar ko nav sliktāk par reklāmas naudu, kas ir tradicionālais žurnālistikas finansējuma avots. Fondi gan pētniecisko žurnālistiku neuzturēs mūžīgi - tas ir risinājums uz laiku. Pētniecības centriem jāatrod kaut kāds pašfinansēšanās veids, un pagaidām nevienam nav skaidrs, kāds tas būs.
Varbūt nav ļaunuma bez labuma. Piemēram, XV gadsimta beigās Konstantinopoles krišana un Bizantijas gals spieda grieķu zinību vīrus izklīst pa Eiropu, sekmējot renesansi. Tagad, lūk, jūs esat Rīgā un lasāt lekcijas jaunajiem žurnālistiem.
Tā kā ziņu organizācijām ir mazāk darbinieku un pētniecisko žurnālistiku finansē fondi, spiestā kārtā pēdējā laikā ir pieaugusi arī žurnālistu starptautiskā sadarbība. Starptautiskā līmenī informācijas uzkrāšanā, apstrādē un savstarpējā sadarbībā tiešām notiek brīnumu lietas, un tas ir labi, jo korupcija mūsdienās nepazīst robežas. Arī sociālās problēmas gūst globālāku nozīmi.
Vai Latvijā ir tikpat daudz izmeklējamā materiāla, cik Vašingtonā?
Rēķinot uz iedzīvotāju skaitu, pilnīgi noteikti. Korupcija un sociālās nebūšanas ir aktuālas visur. Latvijai, kas aizvien ir iziešanas procesā no padomju ēras un ceļ savu demokrātiju, šis ir ļoti nozīmīgs laiks. Šis ir izšķirīgs laiks, lai pārtrauktu korupciju kā dominējošu spēku, kas ir pretējs tautas varai, un žurnālistiem šai procesā ir sevišķi svarīga loma. Nelaimīgā kārtā tas sakrīt ar ekonomiskām grūtībām, mediju īpašnieku maiņām un žurnālistu aiziešanu no darba. Un mana pieredze rāda, ka tur, kur nav agresīvas neatkarīgās preses, korupcija zeļ.
Saistībā ar šo es ieguvu arī Pulicera balvu - rakstot par nejēdzībām mājokļu politikā indiāņu rezervātos. Tur trūcīgo mājokļiem paredzētā valsts nauda aizgāja bagāto un vareno māju būvēšanai. Kāpēc? Jo viņiem nebija neatkarīgas vietējās preses un pētniecības, kas to celtu gaismā, bet lielā nacionālā prese par viņu iekšējo dzīvi neinteresējās. Tā mazi pārkāpumi, kas netika apkaroti, drīz auga augumā un pārņēma visu.
Intervēja Didzis Meļķis