Pārejas periodā noteiktā prasība par 50 tūkstošiem parakstu ir pieņemama. Savukārt gala versija par 150 tūkstošiem gan man šķiet būtiski pārspīlēta. Ir jāskatās kaut kas līdzīgs, kur tiek reglamentēta pilsoniskā līdzdalība. Un tās ir Saeimas vēlēšanas, kurās pastāv 5% barjera, kas patiesībā arī ir spēcīgs sašaurinājums mazskaitlīgajām sabiedrības grupām, kuras paliek ārpus pārstāvniecības. Un tie noteikti nav 10 tūkstoši balsu, kas ir vajadzīgi, lai pārvarētu šo 5% barjeru. Tas ir daudz vairāk. Ja 10 tūkstošu parakstu gadījumā radās sajūta, ka mazskaitlīga grupa uzkrauj procesa otro kārtu visai sabiedrībai, kas to apmaksā no valsts budžeta, tad 150 tūkstoši pavisam noteikti ir demokrātijas ierobežojums - šāds atbalstītāju skaits jau atbilst nopietnai politiskajai pārstāvniecībai Saeimā.
Daļā sabiedrības valda cerība, ka šie referendumu ierobežojumi ierobežos referendumus tādos jautājumos kā otra valsts valoda. Vai tā būs?
Grūti spriest, jo tad ir rūpīgi jāanalizē, kas varētu būt šādu referendumu iniciators un cik liels varētu būt viņu atbalsts sabiedrībā. Tas pats valodas referendums, lai arī tajā bija konkrēts jautājums, paradoksālā kārtā tika piesātināts ar neesošu saturu. To darīja gan SC politiķi, gan tādā veidā sevi motivēja daudzi cilvēki, kas piedalījās referendumā un balsoja par otru valsts valodu. Te parādījās pretrunas, kuras pastāv nevis kopienu, bet politiķu attiecībās. Latvijas kopienas dabiskā ceļā ir izveidojušas racionālu sadzīvošanas modeli, ko nosaukt citādi kā par sekmīgu ir grūti, jo mums, par laimi, nekad nav bijuši nekādi būtiski pamanāmi starpetniski konflikti. Mūsu starpetniskās attiecības ir veiksmes stāsts uz daudzu citu valstu fona. Pietiek atcerēties, kas notika Igaunijā pieminekļa pārvietošanas dēļ. Mums nekas tamlīdzīgs nav bijis.
Attiecībā uz piedalīšanos šajā referendumā tiek runāts par «liktenīgu Ušakova kļūdu», kas tika uzsvērta arī nupat notikušās Jaunā viļņa diskotēkas kontekstā, kas novērsīšot no SC latviešu vēlētāju. Cik būtisks SC ir latviešu elektorāts?
Latviešu elektorāts SC ir svarīgs tajā nozīmē, ka arī jebkurai latviešu partijai būtu svarīgas nelatviešu pilsoņu balsis. Ja Ušakovs domā par varu, viņam ir svarīgas jebkura vēlētāja balsis, saglabājot, protams, savu elektorātu, kas SC ir lieliski izdevies jau ilgā laika posmā. Īpaši svarīgi tas ir gaidāmo Rīgas vēlēšanu kontekstā, kurās Nilam Ušakovam noteikti ir svarīgas latviešu vēlētāju balsis. Te ir divas atrunas. SC nekad nav varējis rēķināties ar būtisku latviešu vēlētāju daļu, ko rāda aptauju dati gadu garumā. Interesanti, ka tā nav mainījusies daudzu gadu garumā un nemainījās arī tad, kad Ušakovs iestājās par otru valsts valodu. Tieši Ušakovs visaktīvāk piesātināja referenduma jautājumu ar citu saturu, tieši viņš visaktīvāk stāstīja, kāpēc vēl viņš piedalīsies šajā referendumā. Te jāpiebilst arī, ka daļa no cilvēkiem, kas sevi sauc par latviešiem, aptaujās dod priekšroku krievu valodai kā sarunvalodai ģimenēs.
Vai, skatoties uz aptaujām, var prognozēt varas maiņu Rīgā nākamajās vēlēšanās?
Šobrīd to ir grūti iedomāties. Varas kombinācija Rīgā varētu būt savādāka, bet to varēs mēģināt labāk saprast atkarībā no tā, kādā veidolā partijas piedalīsies domes vēlēšanās. Šodien daudz tiek spekulēts, vai Zaļā partija un LZS ies kopā vai atsevišķi - šobrīd vairāk izskatās, ka atsevišķi. Vai ar vienu sarakstu startēs Reformu partija un Vienotība? Vai Reformu partija ar Saskaņas centru veidos kādas iepriekšējas vienošanās? Te ir plašs lauks interpretācijām.
Jūnijā Vienotības reitings, neskatoties uz Dzintara Zaķa gadījumu, nemainījās un pat nedaudz pieauga. Vai Vienotībai nav mainījies elektorāts?
Latvijas faktu jūnija aptaujā Dzintara Zaķa lieta trāpīja tikai pašā aptaujas «astē». Sabiedriskajai domai ir zināma inerce, kamēr tā pieņem noteiktu domāšanas stereotipu. Tomēr vēlētāja attieksme pret Vienotību šodien ir kā pret varas partiju. Es pat teiktu, ka Vienotība šobrīd ir vienīgā varas partija. Citreiz mums ir bijušas divas vai vairākas varas partijas, bet šodien Vienotība, ja mēs runājam par tādu abstraktu tēlu, kas mājo sabiedrības apziņā un saucas «varas partija», ir vienīgā šāda tēla pilna nesēja. Tas saglabā zināmu atbalsta stabilitāti, kamēr nav skaidras konkurētspējīgas alternatīvas.
Aptaujas parasti uzrāda ļoti augstu Aivara Lemberga popularitāti, kamēr ZZS reitings parasti ir pieticīgs. Ar ko tas izskaidrojams?
Viņi politikā sevi dažādi pasniedz. ZZS ir politiskais spēks, kas ir izcils partneris - gan Vienotībai, gan Tautas partijai savulaik. Tāds, kas nenosaka dienaskārtību, bet piedalās varā un kontrolē kādu virzienu. Tomēr ZZS vienmēr bija varas partija, bet tagad viņi šo oreolu ir zaudējuši. Savukārt Aivars Lembergs ir īsts opozicionārs. Pat tajos ilgajos gados, kad ZZS bija koalīcijā, viņš vienmēr ir bijis cilvēks no malas, kurš dažkārt ir bijis par, bet biežāk pret. Un šis «pret» cilvēkiem vienmēr ir bijis simpātisks. Īpaši tāpēc, ka mums nav konkurētspējīgas opozīcijas, Lemberga kritizējošais potenciāls tiek vērtēts ļoti augstu. Un viņš to dara ļoti nesaudzīgi, ironiski un bargi. Tāpat vienmēr ir klātesošs Ventspils tēls. Lai cik tas banāli būtu - par spīti visam, aizbrauciet uz Ventspili! Kā Paņikovskis savulaik teica - atbrauciet uz Kijevu, pavaicājiet!
Vai Nacionālā apvienība var izrādīties alternatīva Vienotībai, ja tās reitings krīt?
Daudz mazāk, nekā tas bija pirms iepriekšējām vēlēšanām. Partija ir pašķīdusi sīkumos. Tas emocionālais pacēlums, poētiskais uz vērtībām balstītais virziens, vēsturiskie, augsti valstiskie jautājumi, ko pārstāvēja Raivis Dzintars, ir pagājuši otrajā plānā, pirmajā plānā tagad ir Imants Parādnieks, bet paskatieties, par ko viņš runā - tie tomēr ir otršķirīgi jautājumi.