Rietumi ar Krieviju sarunājas divās dažādās valodās. Tas ir Kremļa paša izvēlētais impērisko ambīciju gūsts un atbilstošs tonis sarunās, kas neļauj pavērt durvis uz būtisku abu pušu attiecību uzlabošanos. Kāds iemesls ticēt, piemēram, Krievijas līderu centienu patiesumam panākt vīzu režīma atcelšanu ar ES, ja katram ES pilsonim, iebraucot Krievijā, joprojām nākas iziet pazemojošo no padomju laikiem mantoto reģistrācijas sistēmu? Tomēr ne jau vīzu drīzu atcelšanu nesen trijnieka (Francija, Vācija, Krievija) līderu tikšanās reizē Dovilā solījis Nikolā Sarkozī. Tik vien teicis, ka tas varētu būt iespējams pēc 15-20 gadiem, kad daudziem būs jau aizmirsies, kurš Francijas līderis to solījis. Gluži tāpat kā Krievija ir «aizmirsusi» valsts galvas Dmitrija Medvedeva tikai pirms diviem gadiem doto solījumu N. Sarkozī izvest krievu armijas vienības no okupētajām Gruzijas teritorijas daļām.
Gruzijas jautājums nu nekādi nav franču līdera N. Sarkozī veiksmes stāsts. Diemžēl tas atsedz arī visu ES dalībvalstu ierobežotās spējas vienoties un pieprasīt divu līderu - 2008. gada vasarā ES prezidējošās Francijas un Krievijas - prezidentu vienošanās izpildi. Biklie centieni pierunāt krievus, lai viņi ielaiž ES novērotājus arī Abhāzijā un Dienvidosetijā, palikuši bez atbildes. Diezgan klaja nevērība pret savu galveno partneri Rietumos (tā apgalvo Maskava), kas lieku reizi apstiprina gandrīz vai neiespējamo vienošanās panākšanu. Tas nevieš cerības arī uz kāda cita PSRS sabrukšanas rezultātā radušos «etniska» konflikta atrisināšanu. Nav pārliecības, ka ES atradīsies spēcīgi argumenti, lai pārliecinātu Maskavu izvest savus «miera uzturētājus» no formāli Moldovas jurisdikcijā esošās Piedņestras. Diezin vai Kremlis brīvprātīgi piekritīs atteikties no ietekmes šajā reģionā.
Vismaz pagaidām tikai ar vienas dienas intervālu no Kremļa vadītāja D. Medvedeva iespējams sagaidīt pilnīgi pretējus paziņojumus. Vispirms par lielu prieku saviem Dovilas partneriem N. Sarkozī un Vācijas kanclerei Angelai Merkelei viņš paziņo par lēmumu piedalīties NATO drīzajā Lisabonas samitā, lai uzlabotu Krievijas un alianses attiecības, bet jau drīzumā atsakās no piedalīšanās nākama gada Minhenes konferencē, kur tikšot apspriests Krievijai jūtīgais Kaukāza jautājums.