Tieši psiholoģiskā cīņa bija sarunu temats presē pirms Monako posma, jo Luiss Hamiltons sāka «savas prāta spēlītes», kā to nodēvēja viņa bijušais komandas biedrs McLaren vienībā Džensons Batons. Intervijā britu presei Hamiltons paziņoja, ka viņam ir lielāks izsalkums pēc uzvaras, jo viņš ir uzaudzis trūcīgos apstākļos, kamēr Niko Rosbergs kā Kekes Rosberga atvase jau kopš bērnības pieradis pie Monako glamūra, jahtām un pārticības. No Rosberga puses atbilde uz šo «dzēlienu» nesekoja, taču vācietis pamatīgi atspēlējās kvalifikācijā, kur izšķirošajā aplī pieļāva kļūdu, izraisīja dzelteno karogu fāzi un tādējādi liedza Hamiltonam veikt savu izšķirošo apli. Iepriekš uzrādītais labākais apļa laiks ļāva Rosbergam izcīnīt pirmo starta vietu, kas Monako ir vitāli svarīga, kamēr Hamiltons bija nikns kā elle pēc kvalifikācijas un notikušajā vainoja komandas biedru. Tagad varam gandrīz droši teikt, ka Rosberga un Hamiltona «draudzība», kas sākās jau krietni pirms Formula 1 karjeras, tiek pārbaudīta ar bezkompromisa cīņu par čempiona titulu. Arī sacīkstē Hamiltons turpināja izrādīt neapmierinātības pazīmes par komandas stratēģiju, nesaucot viņu boksos uzreiz pēc Adriana Zutila avārijas, jo drošības mašīnas došanās trasē bija prognozējama. Tā būtu bijusi Hamiltona vienīgā iespēja tikt garām Rosbergam cīņā par uzvaru Monako. Lai gan problēmas ar redzamību pēdējos apļos Hamiltonam lika vairāk domāt par otrās pozīcijas nosargāšanu no Daniela Rikjardo, pēc finiša brits atzina, ka tas nemainītu sacīkstes rezultātu.
Monako ielu trase bija vienīgā iespēja Mercedes konkurentiem mēģināt pacīnīties par uzvaru ar vācu vienību, jo šaurajās ielās jaudas agregāta priekšrocības nav būtiskas un priekšplānā izvirzās piespiedējspēks, balstiekārtas regulējumi un saķeres īpašības. Tomēr ne Red Bull, ne arī Ferrari nebija spējīgi izmantot to, ka Mercedes tiek atņemts lielākais trumpis. Tas nozīmē, ka vācu komandas modelis šogad ir vispusīgi konkurētspējīgs un šeit nav viens panākumu iemels, bet gan to kopums. Ja Renault un Ferrari dzinēju ražotāji strauji neuzlabos jaudas agregātu konkurētspēju, šī sezona var izvērsties par Mercedes «pastaigu parkā» - līdzīgi kā 1988. gadā McLaren komanda ar Airtonu Sennu un Alēnu Prostu izcīnīja visas uzvaras, izņemot vienu - Moncā -, kur triumfēja Gerhards Bergers ar Ferrari.